1. Viegli mani žagi rāva, Tālu mani pieminēj, Skauģīts manim nevēlēja Ne dziedāt, gavilēt. 2. Ko ļautiņi dabūjati Ap manīmi runādami, Mani prieki, manas bēdas, manas kaites, nopūtiņas, 3. Maigu miegu es gulēju Uz tautieša rociņāmi, Tur aizmirsu visas bēdas, visu ļaužu valodiņas -Dievam tika, ļaudīm žēl -Ka mēs mīļi dzīvojam -Dievam tika, ļaudīm žēl Piedziedājums: Es bij dzelžu cilvēciņš Man tērauda dvēselīte Es iztriekšu velna māti Pa mazāmi durtiņāmi -Visi ceļi ugunīm -Visi meži atslēgām -Ja Dieviņis palīdzēs -Es grib tiem cauri tikt Piedziedājums: Es bij dzelžu cilvēciņš Man tērauda dvēselīte Es iztriekšu velna māti Pa mazāmi durtiņāmi Runātāj, cilvēciņ!...

To jau nepateiks neviens kādēļ tā notiek F B C Kāpēc viss šai dzīvē ātri pārmainās F B C Šodien zaļo viss un ziedi pļavās steidz smaržas dot Gm C F Am Dm Bet jau rīt visu salnas sega klās. B C F To jau nepateiks neviens kā labāk būtu To jau nezinās neviens kā tālāk ies Un varbūt, ka tavas acis manās reiz lūkosies Tad, kad zvaigznes balto gaismu acīs lies Piedz; Mainās vasaras, krīt sniegs Mijas asaras un prieks B F C B F C Un tu neesi šai pasaulē mums lieks B F C F Laiks jau nejautās neko, neprasīs sen aizmirsto B F C B F C Tāpēc mums ir, mums ir tālāk jādzīvo B F C F To jau nepateiks neviens kā labāk būtu To jau nezinās neviens kā tālāk ies Un varbūt, ka tavas acis manās reiz lūkosies Tad, kad zvaigznes balto gaismu acīs lies

Pāvilostas tilti, Bāli nav kā milti, Uzņem tautu silti, Cilvēki nav vilti ! Piedziedājums -2x Uzvar Sakas upi, Arī Tebru - strupi, Pārvar arī Rīvu, Durbi dara - stīvu! Pāvilostas tilti, Mūsu sirdis sildī, Pāļus upēs guldī, Tautas plānus pildī ! Piedziedājums -2x Pāvilostas tilti, Stiprin’ latvju cilti, Ug’nē nespēj svilti, Nepagrimst ar’ smiltīs ! Piedziedājums -2x

Atveras priekškars, skatienam atklāj Visumu kas cilvēka radīts Iedomāts, uzzīmēts, uzrakstīts, spēlēts Nav tam citas jēgas kā izklaidēt Kādēļ gan lai citādi būtu Izrādē ko ikdienā spēlē Tēvs mācīja stipram būt Par savu vietu pastāvēt. Bet tagad visi sēž Un biļešu skaits ierobežots Aiz katra vārda jābūt ir jēgai Jāspēj pamatot vājprāta sekas Liec lai tevi dziļi saprot; Vēl tik viens cēliens līdz tiec aizmirsts Atveras priekškars, skatienam atklāj Visumu kas cilvēka radīts Iedomāts, uzzīmēts, uzrakstīts, spēlēts Nav tam citas jēgas kā vien mūs izklaidēt Soļo tamburīna ritmā Stāju staltu un kā esi mācīts Saki ka mīli tu Domā - Ej dirst!...

Ab Db Fm Eb Ab Db Ab Db Fm Kad aiz loga sniegota ziema Bbm Cm Bbm Eb Ļaudis netā sēž, kā ap ugunskuru Ab Db Fm Tā tas notiek sūnu ciemā Bbm Cm Bbm Eb Sēž ļaudis un domā- kurš kuru Ab Db Fm Kurš kuru, strostēs un mācīs Bbm Cm Bbm Eb Ļaudis selfijus taisa, bet uz citiem rāda Ab Db Fm Kāpēc nenāk laimes lācis Bbm Cm Bbm Eb Kāpēc mums jādzīvo dzīve šāda?...

Stallī bē , stallī mū , stallī kikerikukerigū Katrs lopiņš rauj meldiņu Pīles pē , zosis gā, gailīts vistiņu bariņā Katrs savā maliņā Un tā šie bauda dienu jauku Un elpo smaku nepārtrauktu Gan gotiņas kazas un pīles Par laidara dzīvīti dzied Tām nevajag šņabi ne dzīres Jo garšo puķīte pļavā , kas zied Stallī bē , stallī mū , stallī kikerikukerigū Katrs lopiņš rauj meldiņu Pīles pē , zosis gā, gailīts vistiņu bariņā Katrs savā maliņā Un tā šie skrien pa ganīb lauku Lai saimnieks saukdams nesasauktu rečetatīvs Saimniek ļauj man baudīt kāpostus Tev došu lielas kakas Pa virsu uzdzert gribētos To šķidrumu no akas

“ Kad gladiolas zied ” – Ainārs Bumbieris Kad (E)gladiolas zied, Atkal (A)atmiņā plaukst pirmais skolas rīts Kad (E)gladiolas zied Pirmai (f#m)skolotājai ziedus sniedz vis (B)laimīgākais pirmklas(E)nieks Kad gladiolas zied Krūtīs nektāru sāk smelties sapņu bites Kad gladiolas zied Gluži netīšām starp miljons krāsām es toreiz ieraudzīju Tevi Piedz 2x Un es (A)nespēšu aizmirst nekad Cik krāšņi (E)ziedēja šis gladiolas (c#m)zieds Kuru (f#m)nemanāmi netīšām es (B7)vēlējos Tev vienīgajai (E)sniegt Kad gladiolas zied Krūtīs nektāru sāk smelties sapņu bites Kad gladiolas zied Pirmai skolotājai atkal ziedus sniedz – kāds laimīgs pirmklasnieks Piedz 2x Un es nespēšu aizmirst nekad Cik krāšņi ziedēja šis gladiolas zieds Kuru nemanāmi netīšām es vēlējos Tev vienīgajai sniegt Starpspēle Piedz 2x Un es nespēšu aizmirst nekad Cik krāšņi ziedēja šis gladiolas zieds Kuru nemanāmi netīšām es vēlējos Tev vienīgajai sniegt

Jau saule riet sāk vakars tumst Un jāpaklusē mums Vien paldies tam ir jāpateic Kas ir virs debess jums Par dienu šo visskaistāko , Par upi plūstošo Par to, ka varam kopā mēs Pie vakariņām sēst Piedz: Steidzies, steidzies , vakars klāt Drīz Tev būs jāpārnāk 2x Šis vakars ir kā mirklis svēts Daudz mīlestības vērts Kā sapnis , kas reiz izauklēts Daudz labu vārdu Jau lēnām, lēnām kamīns tumst Aiz loga lietus skumst Vien nepaguris pulkstens sit un stundas rit un rit

Kad es dziedu, var dzirdēt kā priedes jūrmalā šalc, Kā liepas izsmaržo rītā, Kā apses savas prom dotās lapas atpakaļ sauc, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien, Kā ozols savā vientuļā nodabā klusē aizvien. Manā dziesmā, tāpat kā mūžā, ir viss, Par ko koki man stāsta? Gan par manas dzīvības kļavas sarkano liesmu, Gan par miesu, kurai bērnībā pietrūcis bērza glāsts, Gan par miesu, kurai bērnībā pietrūcis bērza glāsts. Un kamēr es dziedu, man secen iet visas briesmas, Lai dvēselē vienmēr man skan manas dzimtenes mežu balss....

Toreiz sēžot mašīnā viens otram pretī Un ieskatoties acīs To ko jutu tajā brīdī gribēju tev pateikt es Bet tā vietā klusi, klusi čukstēju tev ausīs Kaut ko citu Un ik pa brīdim kvēli skūpstījāmies mēs Un tā sēžot tērzējot un dziesmas klausot Pienāca jau vakars Tumsa nolaidās kā nelabs signāls Ka jāatvadās mums To ka netiksimies vairāk mēs ar tevi Sapratu jau toreiz Tāpēc šķiroties man nedaudz ietrīsējās sirds Piedz....