Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Stends reklāmas – netālu ir pagrieziens no tā Eju, jo kam man mājas, ja nav atgriezties no kā Izvēdināt galvu, jo grib padoties prāts Ja tas palīdz, gaidu, kad tas darboties sāks Mašīnas tik’ garām brauc, es skatītājs te jums Aizved mani citur lūdzu, vadītāja kungs Ja iedvesmas vēl nebūs arī parītā, tad punkts Es radu dziesmas, un bez dziesmas esmu panikā un tumšs Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Piegāja pie manis tikai misters Sātans Formāls, kā kad tas ir tikai bizness, tātad „Ja tu tā turpināsi, labāk pieturies pie manis Jo viss, ko tu te dari – tikai pieduries un pamet Un tu necīnies, kad citi blēdīgi smejas Bet tevi neviens nežēlos dēļ bēdīgas sejas Tev nekad nesanāk, tev čista pa kaklu vaj’g Jo saki nav lemts, un tu vēl tici tai atrunai!” Piedz. 2X Nāc ar mani, ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Prātā plāni, domas, nelabie, tēmas Viens no asfalta plusiem – tajā nepaliek pēdas Eju uz dullo, tauta skrien ar somām un koferiem Nezinot ceļu, jo ceļazīmes ir domātas šoferiem Piegāja pie manis tikai misters Dievs Uz nastu norādot, teica, ka –„Tas viss tev lieks Uz slikto skaties it kā tas ir noticis sen Zini, ko tur es – labāk notici sev Tas, ko dari ir jau zināms kā līmenis” Teica – „Būs labi!” moš’ tas bija citāts no Bībeles? Tu negūsi neko, ja tu pagaidīsi malā Paņem bēdīgu dziesmu un tad pataisi to labāku Bet es turpināju vakara gaitas Un par teikto domāju pie sarkanās gaismas Es to pieņēmu, bet ja reāli bez patikas Un tad to noliedzu es netālu no „Maksimas” Es nezinu kā pareizi, esmu patreiz dumjš Bet visu izdzīvošu un tad to pateikšu jums Tā ir patreiz, punkts, un tas nav atteikums Ļauj man iet pašam, tu līdzinies jau fanei, kungs Piedz. 2X

Rīts, es logu atvēru un spožai saulei uzsmaidu. No pumpuriem, kā zīmes, zaļas lapas. Ko lai saku? Ai pavasaris atnācis un vēl zaļā zāle. Likšu somu plecos es un došos tālu tālu. Ut tā pie sevis dungoju Šo pavasara dziesmiņu. Kā var to nemīlēt, ja uzplaukusi pasaule? Diena paiet nemanot ar puķēm, kokiem runājot Ar cilvēkiem, kas pavasara lietu mūžām skrietu. Ai zemeslode griežās tā pat kā man galva. Tu jautā – “Kā man sviežās?”. Es smaidu līdzi saulei

1. Pants (RobertsL) Man vajag šodien savākt visu kas ir mans. Vakar uzcēlu pasauli tagad atradās gals. Nav problēmu es būšu viss ko tu prasīsi prasīsi. Sāpes parvēršās par asarām un diena par nakti. Manā vidē neviens nesaprot ko grib tā īsti. Ar alkoholu skalot dvēseles un pazaudēt dzīves. Bez plāna kruķī uz priekšu kad tev pavada briesmas. Bet kad atver acis, saproti, kad stāvi uz vietas. Man bij, pāris labi dzīves piemēri kuriem, sekot kad biju nedaudz ierēbis. 3.gadi tika pavadīti pilnīgi bez mērķa, kaut ko mēģināt atgūt ir jau sen kā par vēlu. Lai jau iet es laiku atdodu par velti 3.naktī kad laikam upurēju sevi. Tā ir pagātne, kas tikai naktīs neliek mieru, esi brīvs no visām problēmām, solis uz priekšu. Piedziedājums (RobertsL) 2x Šī ir mūzika, kad uguns dedzin nevis silda. Šī ir pasaule kad albumu vairāk nekā bilžu. Nekad nepateikt vairāk kā drīkst, kā drīkst. Iet gulēt ar domu, ka varbūt labāk kļūs rīt. 2. Pants (RobertsL) Un ja tu prasi kā es dzīvoju, es tev neteikšu ne sūda. Divas durvis no iekšpuses, telpa piepilnu dūmu. Un manas acis caur tiem tik pat kā saskatīt nevar. Tajos gados tās liesmas, neviens nodzēst neprata. Paranoja kad tev vajag kādam uzticēties. Neviena atkāpes punkta, no kura sākt no jauna. Tā dzīve liekās kā spēle, līdz tu saproti ka nē. Kad uguns svilina dirsu, un viss ko dari, tu bēdz. Es atceros divpadsmit stāvu māja. No augšas skaties tik briesmīgs. Bet nebija bail tur kāpt. Apsver domu varbūt padoties lai pazustu prom. Ideju ir daudz, bet lai piepildītu pietrūkst drosmes. Cik tukšam prātam ir jābūt, lai dotu visu kas ir. Satikt skaistāko kuci, un tai atdot sirdi. Iegūt ko vairāk par brīvību uz zemes tik viegli. Esi brīvs no visām problēmām, solis uz priekšu. Piedziedājums (RobertsL) 2x Šī ir mūzika, kad uguns dedzin nevis silda. Šī ir pasaule kad albumu vairāk nekā bilžu. Nekad nepateikt vairāk kā drīkst, kā drīkst. Iet gulēt ar domu, ka varbūt labāk kļūs rīt.

Vēl vari atpūtināt miesas Un darīt visu sirds ko liek Bet rīt no tiesas, jā pie tiesas Jāiet tev būs razbainiek 2x Vairs ilgi nesmaržos šai vietā vieta vietā vietā Tik aizaudzis un pamests dārzs Es noriets stāvu nenorietā Uz nerietošo sauli kārs Piedz: 2x Skrien mazas skudriņas pār kauliem kauliem kauliem Skrien sīki šermuļi pār miesu Un es pret sauli tu pret sauli Bet es uz tiesu es uz tiesu Un tu pret sauli tu pret sauli Bet es uz tiesu es uz tiesu Piedz: 2x

Runci Miku miedziņš māc, Miedziņš saka runcim - nāc! (x2) Sapņu kalnos, sapņu gravās, Sapņu mežos sapņu plavās, Skraidīt, lēkāt, spēlēties, Un tev visur līdzi ies Bēris senu dziesmu sāks, Strīpaina tev pretī nāks (x2) Kaķu māmiņa un silti Tevi paviļās pa smilti, Tavu mazo raudienu Nolaizīs ar ņaudienu.

Varbūt albumus vaj’g izdot beigt Bet balta lapa neapmānīs, man ir, ko teikt Uguns acīs tik stipra, ka jau uz uzacīm liesmas Gribu atmest pīpēt, lai par to var uzrakstīt dziesmu Un, kad šis būs ārā, es koncertus bīdīšu Šis nav par ticību sev, bet par konkrētu rīcību Vēlu visiem, kas turpina darīt un tirgot, veiksmi Tas ir dirsā, kad gribam, lai izdodas ar pirmo reizi Kāds sakars, visi notinās, tas brīžiem sāp Esmu tas čalis, kam skan modinātājs brīvdienās Ritenim krāj, šiks ir izmēģināts Tērē mazāk kā pelna, viss ir izrēķināts, ha Vajag labu mūziku, jo tam nav totāli kvotu Un jādzird visi Robina Šarmas podkāsti, pohuj Bet, ja godīgi, nepateikšu, priekš kam Un manās acīs tas skan nepareizi diezgan Bet es to daru, līdz prāts sakarst Bet, ja man nav mērķa, tad kāds sakars Es neticu Dievam, taču ticība ir svarīga Bezjēdzīga dzīve nogalina, tiklīdz tā ir dabīga Diži nevar mainīt, kur tās molekulas virzās Un beigas visiem vienādas ka Holivudas filmās Un esmu paēdis un siltumā, mēle viltu māk Izskatās, ka mūsu Ahileja papēdis ir pilnumā Tad gribu beigt rakstīt pantus Ja prāts ir kā ūdens, tad tāds dzīvesveids ir kā dambis Un tad nav spēka, un uz brīdi raujos bēgt Bet visam ir jēga, ja mana dzive ir kaut ko vērta Un ir jēga visu to info gadu gaitā krāt Ja es mīlu sevi, piedodiet, ja aizskaru kādu Tas, ka neko nevaru, motivē tagad detonēt Jo frāze “es varu visu” ir pārāk nekonkrēta Piedz. Man vajag ticēt, un tad es varu dot Man vairs nav, kur izbēgt, man vajag tikai dot Lai arī cik celtu, man šķiet, ka latiņa palika zemu Tāpēc pateikšu to, ko teiktu, ja tagad satiktu sevi Tas nav sasniegums, ka nesagāji sviestā Tavas dusmas un bēdas uz mani neatstāj iespaidu Par to, ka nevar laiku labi pavadīt, Tu nesāc Neļauj alkoholam Tevi apmānīt, Tev neslāpst Un katrs grūtais brīdis, ja ceri, ir izturams Neļauj cigaretei Tevi apmānīt, Tevī ir uguns Neskaties uz citiem, kuri parāda bezceri Latvija Tevi nemotivēs kļūt par labāku reperi Vai labāku čali, par to ārā pat sāpinās Kā būt par varoni, kur visi strādā un stāv rindās Neļauj tam apmānīt Tevi, to visu pamet un brauc Izvēlies to labo pat, ja nav pasaules gals Pat, ja kavē, kad sāc, to nevaj’g pārvērtēt tā Atbildes uz visiem Taviem “kāpēc” ir “kā” Piedz. Pacel acis, kur Tava liesma Vai tā Tevi veido un pasauli silda Tikai uz priekšu vējš nedzīs Vēl nav par vēlu celties

Ir lietas, ko man pateikt Bet tas nemainīs neko Sirds Tev lazuta, Man ir jāaizet – jāsaprot Un sāpe Tavā sirdī Tā vairs nezudīs nekad Tev ir jāzied Bet man jāiet – jāsaprot Nav vērts tik akli klusēt Un tad nesaprast par ko Kāpēc viss tik Daudz par vēlu nokavēts Bet vārdi, kas reiz teikti To, ka mīlu Tevi es Nebij’ meli Nebij’ meli – tiešām nē Es tikai lūgtu saprast Un pat piedot neprasu Pirms es aizeju tālu prom Un vienmēr es par vēlu Kaut vēlos risināt Bet man jāaiziet – jāsaprot Ir lietas, ko man pateikt Bet tas nemainīs neko Sirds Tev lazuta, Man ir jāaizet – jāsaprot Un lietas, ko man pateikt Tev jau sen ir zināmas Tev ir jāzied Bet man jāiet – jādzīvo

Vecais tilts man atmiņā - mūs abus slavēja Debesīs bij’ zvaigznes tās, kas ceļu radīja Putekļainās koku lapas rasa mazgāja Saulei austot putnu balsis mums valsi dziedāja Un tagad skatos es uz visām debess pusēm Kur varbūt skaties arī tu tur tālumā Bet, lai vai kā, man atmiņā tu skaļi klusē Es atceros, ko solīji Vēl bij ābeles un dārzs, kas kaut kur palika Un pļavas spilvens gan bij’ mīksts, kas gulēt atļāva Atceros, ka iemigu un klusām sapņoju Bet tad bij’ miglā tītais rīts un tas bij arī viss

Tev nav vārda, bet lāgiem slīd pāri tavs baltais vaigs, un tumšo dvēseļu zemē iestājas saulains laiks. Tev nav sejas, bet brīžiem tu esi ikvienā vaigā, un tad mēs jūtam, tu atkal tu esi atnācis laikā. (abi panti vēlreiz) Tu esi atnācis laikā. (x2) Tev nav nāves, bet lāgiem, kad spokojas - tevis nav, mēs veramies augšup - tu esi, tu esi Atkal un Jau. Tu esi Atkal un Jau.(x2) Tev nav balss, bet mēdz notikt, ka dzirdam tās vienīgās notis, bez kurām šai mazajā tautā it nekas nevar notikt. (x2)

A F#m D A D E A D A Kad Tu jau meitai bizes pīsi, F#m Bm F#m Tu kādreiz mani sapratīsi. D E D Viss novēlojas, nokavējas. E A E F#m Par vēlu Tava mute smejas. Ja saldie augļi Tevis doti, tie arī atnāk novēloti. Kad vairs ne grib, ne lūdz, ne sauc. Par stipru gaidīju, par daudz. Un kad Tu dot jau beidzot lem, sirds nez kāpēc vairs nepieņem. Kad Tu kādreiz meitai bizes pīsi, būs vēls jau un Tu sapratīsi. Kad Tu jau meitai bizes pīsi, Tu kādreiz mani sapratīsi. Viss novēlojas, nokavējas. Par vēlu Tava mute smejas. Tie saldie augļi Tevis doti, tie arī atnāk novēloti. Kad vairs ne grib, ne lūdz, ne sauc. Par stipru gaidīju, par daudz. Un kad Tu dot jau beidzot lem, sirds nez kāpēc vairs nepieņem. Kad Tu kādreiz meitai bizes pīsi, būs vēls jau un Tu tad, Tu mani sapratīsi. (6 x Kyrie eleison)