Zelta Kniede

[A] atļauj man tev ko [E/G#] pasacīt [D/F#] jasmīns kad ziedos [A] trīs ([E/G#]) [A] pateikt, cik ļoti [E/G#] vēlos es tavos [D/F#] matos tos [Dmaj7] zie-[E]-dus [A] vīt [A7] [D] nevajag vairāk klusēt atļauj [Bm/D] pateikt, atļauj [E] bilst tev [E7] vārdus [A] šos [A7] [D] dzīve ir apburoša kad mēs [Bm/D] mītam sapņos [E] krā-[E7]-šņa-[A]-jos [Asus2] [A] atļauj man tevi [E/G#] noglāstīt [D/F#] ziedlapu smarža [A] līst ([E/G#]) [A] pateikt, cik ļoti [E/G#] alkstu es mūsu [D/F#] jasmīns lai [Dmaj7] ne-[E]-no-[A]-vīst [A7] Piedz. ~ Miks Teips

Ir lietas, ko man pateikt Bet tas nemainīs neko Sirds Tev lazuta, Man ir jāaizet – jāsaprot Un sāpe Tavā sirdī Tā vairs nezudīs nekad Tev ir jāzied Bet man jāiet – jāsaprot Nav vērts tik akli klusēt Un tad nesaprast par ko Kāpēc viss tik Daudz par vēlu nokavēts Bet vārdi, kas reiz teikti To, ka mīlu Tevi es Nebij’ meli Nebij’ meli – tiešām nē Es tikai lūgtu saprast Un pat piedot neprasu Pirms es aizeju tālu prom Un vienmēr es par vēlu Kaut vēlos risināt Bet man jāaiziet – jāsaprot Ir lietas, ko man pateikt Bet tas nemainīs neko Sirds Tev lazuta, Man ir jāaizet – jāsaprot Un lietas, ko man pateikt Tev jau sen ir zināmas Tev ir jāzied Bet man jāiet – jādzīvo

Vecais tilts man atmiņā - mūs abus slavēja Debesīs bij’ zvaigznes tās, kas ceļu radīja Putekļainās koku lapas rasa mazgāja Saulei austot putnu balsis mums valsi dziedāja Un tagad skatos es uz visām debess pusēm Kur varbūt skaties arī tu tur tālumā Bet, lai vai kā, man atmiņā tu skaļi klusē Es atceros, ko solīji Vēl bij ābeles un dārzs, kas kaut kur palika Un pļavas spilvens gan bij’ mīksts, kas gulēt atļāva Atceros, ka iemigu un klusām sapņoju Bet tad bij’ miglā tītais rīts un tas bij arī viss

Pie Tevis vien man domas skrien Kur jūras vējš lidinās Un Tavus matus jauc Tad pierimstās Tev acīs saule spēlējās Un tās kā dzintars iemirdzās Tu manu vārdu sauc Vējš atsaucās Kā man Tev pasacīt? Vai man smiltīs ierakstīt? Cik Tevi mīlu es Kā man Tev pasacīt? Vai man jūru krastā dzīt? Cik Tevi mīlu es Pie Tevis vien Man domas skrien Kur smilšu liedags zied Visās varaviksnes krāsas - septiņas Un zinu, ka mēs kādu dien' Kad zilā jūra mūs vilinās Skriesim sadevušies rokās - neviens to nezinās

Veras lauki pretī ceļā tālajā Virmo gaiss un mēnesnīcā bālajā Naktsvijoļu ziedi pļavā samtainajā Dodos mājās noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā! Pūces spārnu vēdas pazib tālumā Jāņtārpiņu gaismas meža ielokā Jūtu, vietā nokļuvis es – skaistākajā Dodos mājās, noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā!

Ir ausis rīts, jau saule lec Nu gluži tā kā mana sirds Un es tai līdzi laikam sadegšu Ja, mīļā, necelsies vēl Tu Vai atceries, ka solīji Man šorīt pienest kafiju Nu, kur tā ir? Tev vēl acis ciet Bez kafijas man neaiziet Celies, viss dabā sen jau modies Bet Tu vēl gribi sapņos brist Ir zvaigznes sen jau dzisušas un mēness jau riet Mūs gaida saulains, saulains rīts Kā modināt? – ne šā, ne tā Un visu nožēlos, jo kā – Man laikam pašam jāvāra būs kafija Ak, mana mīļā, miegainā Kad aromāts ir tasēs liets Un brokastu galds jau klāts Tev pēkšņi zudis miegs, un esi smaidot klāt Lai atklātu, ka izlikies

Tīrumā, kad kājas gurst Pacel galvu zvaigznes just Noliec arklu malā, dēls Ir jau vakars, ir jau vēls Saulrietā, ja zvaigzne krīt Saullēktā liks pasmaidīt Sazels lauki, ausīs rīts Jaunos darbos ceļš mums vīts Ar rūpēm un ar gādību Lekno zemi uzartu Lieliem sapņiem, cerību Graudu plūkt reiz iesētu

Debess tumša, mākoņaina, Jūra vētrās dauzīta Tā caur viļņiem, bangām cīnās Mana dzīves laiviņa Visur tumsa, visur briesmas, Tikai tālu rietumos Atspīd manā bēdu naktī Zvaigzne viena vienīgā Vai šī zvaigzne mani briesmās, Mani nāvē vilina? Jeb vai tumsā ceļu rāda Kurp man laiva griežama? Jeb vai viņa manīm stāsta, Kā aiz mākoņiem vēl spīd Laimes saule spožā, baltā, Tu to zini, spulgacīt!

Zvaigžņu debesis Tavās acīs mirdz Mēs dejosim Kamēr atausis būs rīts Zvaigžņu priekškars krīt Varam sauli ieraudzīt Mēs dejosim Kamēr diena iesils drīz Un tā mēs dzīvi dejosim Un tā mēs dzīvi mīlēsim Pat, ja solis kāds klups Deja mums nesajuks Deja mums nesajuks Saules staros mirdz Tavās matu cirtās zīds Mēs dejosim Mijkrēslis, kad sagaidīts Debesīs, kad sarkans vīns Saules stari nodzisīs Mēs dejosim Mūžs mums dejā pavadīts

1. Atceros es pagājušo vasaru Ballīti, un viņas acu skatienu To skatienu, to skatienu Daudz ko viņai sacīt toreiz gribēju Bet nekādi vārdus atrast nespēju Es nespēju, es nespēju Laiks kaut ātri skrien Skumstu vēl arvien. Piedz: Kur gan esi Tu, meitene ar zilām acīm? Vārdus īstākos, beidzot, es Tev spēšu sacīt Lai Tu sajustu, vienīgai Tev sirdi dodu Kā lai tagad es, kā lai sev reiz mieru rodu? 2. Rīts vai vakars, es par to vien domāju Un pat nomodā par viņu sapņoju Es sapņoju, es sapņoju Atceros to visu vēl, kā brīnumu Izdzēst savās atmiņās vairs nevaru Vairs nevaru, vairs nevaru Laiks kaut ātri skrien Gaidu es arvien.