Vilki

Gm Cm Reiz bija bunkurs trīspadsmit. Fm Cm Kur veči dzīvoja. Fm Cm Kad granātu tur iemeta, tad Gm Cm sūdi pajuka. Cm Atskan sprādziens C ka nobīstas pats velns.. Fm Cm Kur bunkurs agrāk stāvēja Gm Cm tur paliek caurums melns. Pie cepures mums nāve mirdz, Un kaujā līdzi iet. Dreb bailēs ienaidnieka sirds, Kad iesākam mēs smiet. Vaņka, laidies, Ka vaļinki vien zib. Jo mana? roka nadzīgā Pie bārdas ķert Tev grib. Reiz bija bunkurs trīspadsmit. Kur veči dzīvoja. Kad granātu tur iemeta, tad sūdi pajuka. Hei, Vella veči, Ko visu tie jau prot. Uz pirkstiem staigāt, šnabi dzert, Ausīm mušas ķert. Bet kas ar mums nav draudzīgi, Lai labāk pajiet nost. Jo neesam mēs saudzīgi, Mēs šaujam tadus nost. Kas vēl dzīvi, Lai kopā turamies, Jo tik un tā pēc nāves reiz Mēs ellē tiksimies. Vienalga, kāds ir šņabim trauks, Vai spainis tas, vai stops. Kad visu rīklē salejam, Tad, piedzēries kā lops. Nāc iekšā, dārgais, Es šņabim uzsaucu, Jo, kad reiz līķis būšu es, Tad vairāk nedzeršu.

Leonarda Inkina mūzika, Filareta Lūša dzeja, dzied «Vilki» Andra Šīranta arandžējums Am Ne pēdu savas zemes Vairs latviet's neatdos, G Kaut arī kaŗa lemess Am Mūs grieztu gabalos. Am Par savu dzimto sētu, - Kur mūžam lemts mums mist, G Mēs jūtam mīlu svētu: Am «Mums uzvarēt, - vai krist!» G Mēs jūtam mīlu svētu: Am «Mums uzvarēt, - vai krist!» Piedz. G Kaut nāves uguns rīkstēm C Mūs šaustu ienaidnieks, G Kā viesuls, grīstu grīstēm Am Mums izaugs cīņas prieks

D A “Ik katru sestdiens vakaru — arvien, arvien D Pie Trīnes gāju klētiņā — arvien,arvien G “Ik katru sestdiens vakaru D A D Pie Trīnes gāju klētiņā — arvien,arvien, arvien arvien arvien Bet reiz pie klēts es piegāju — arvien, arvien Un iekšā troksni dzirdēju — arvien, arvien Tur Ješka iekšā sēdēja — arvien, arvien Un manu Trīni bučoja — arvien, arvien Ak, Trīnīt, manu sirdspuķīt — arvien, arvien Tu solījies reiz mana būt — arvien, arvien Bet nu tu mani pievīli — arvien, arvien Un Ješkam sirdi atdevi — arvien, arvien Es došos prom uz austrumiem — arvien, arvien Tu manis vairāk neredzēs — nekad, nekad Mēs sitīsim tos utainos — arvien, arvien Pēc tam tos zili pelēkos — arvien, arvien Lai latvju Saule nenoriet — nekad, nekad Lai latvju zobens nesarūs — nekad, nekad Lai dzīvo Kārlis Ulmanis- arvien, arvien Un ģenerālis Balodis- arvien, arvien Uz austrumiem es nebraukšu nekad, nekad Un krievam ogles nerakšu nekad, nekad, nekad Lai sapūst karogs sarkais un sarūs sirpis āmuris, arvien arvien arvien