Viktors Zemgals

Kad norimst vējš un sārta saule riet, Es vēlos glāzē labu vīnu liet. Tas vīns ir sens kā aizmirsts noslēpums, Kas laiku atgriezt vien uz brīdi atļauj mums. Piedz. (2x) Līst mūsu glāzē sārts un samtains sarkanvīns. Tavs acu skats kā atvars tumšs un ļoti dziļš, Un pieskāriens kā kliedziens klusumā. Bij` mūsu nakts kā negaiss vasarā. Bet nakts jau gaist, un sārta saule aust. Tā bija reiz un nebūs nekad vairs. Vien paliks vīns, kas skumjas projām dzīs, Tas mūsu atmiņas reiz atkal uzjundīs. Piedz. Ja notiks tā, ka kādreiz dzīvē paliksi tu viens, Tu ilgi neskumsti, bet atceries tos brīžus skaistākos, Ko tikai mīlestība spēj tev dot! Bet laiks... bet laiks jau visas sāpes dziedēt prot. Piedz.

Zvaigznei, kura krīt, lūdzu piepildīt, Lai esi tā, ar kuru iet uz pašu zemes malu. Vējam, kurš tā skrien, lūdzu vienu vien: "Aiznes gaisa skūpstu meitenei!" Piedz. Lai tikai tu, ko savās rokās notver, Lai tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt, Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti, Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg. Lai tikai tu man pretī skūpstu sūti, Lai vējš to nes, bet neievaino laiks. Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt, Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids. Mirklim, kurš ir skaists, neļausim, lai gaist Glabāsim to atmiņās un dziļi, dziļi sirdī. Laika upē smel plaukstām prieku sev! Gaisa skūpstu tavas lūpas jūt. Piedz. Jo tikai tu, ko savās rokās notver, Jo tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt. Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti, Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg. Jo tikai tu man pretī skūpstu sūti, Lai vējš to nes, bet neievaino laiks. Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt, Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids. Tā zvaigzne krīt, bet nespēj saklausīt, Ko vēlos tai caur tumsu naktī lūgt, vien tevi gūt. Piedz. Jo tikai tu, ko savās rokās notver, Jo tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt, Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti, Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg. Jo tikai tu man pretī skūpstu sūti, Lai vējš to nes, bet neievaino laiks. Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt, Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids.

[C] Kad gliemežvāka šalkās [G] ieklausos, [G] Tā mirkļa smaržu es vēl [C] atceros. [C] Zem magnolijām pirmais [G] skūpsts, [G] Reibināja [F] mūs nakts un mīla [C] Dienvidos. [C] Līdz rīta gaismai kopā [G] staigājām, [G] Mums bij` tik labi un mēs [C] klusējām, [C] Jo mīlestībai vārdu [G] nav, nakts tik ātri [F] gaist [G] Un mums šķirties [C] laiks. Bet naktīs brīnum[F]skaistās, No sapņiem tilts pār jūru [C] laistās. Pār to pie tevis vēlos [G] aiziet, Pie magnolijas atkal [C] būt. Bet naktīs mēness[F]gaismā, Es ilgojos pēc sapņa [C] skaistā, Jo tālā zeme mani [G] gaida, Un krāšņais magnolijas [C] zieds. [C] Bet nu pēc gadiem atkal [G] Dienvidos, [G] Es naktīs ilgi zvaigznēs [C] lūkojos. [C] Ap sirdi mazliet skumji [G] kļūst, Kaut vēl reiz to [F] just, [G] Kas ir mīla [C] Dienvidos. [C] Līdz rīta gaismai viens es [G] klejoju [G] Un savu brīnumziedu [C] meklēju. [C] Bet zieds šis ļoti ātri [G] vīst, [G] Nakts kā svece [F] dziest, [G] paliek [C] atmiņas. Bet naktīs brīnum[F]skaistās, No sapņiem tilts pār jūru [C] laistās. Pār to pie tevis vēlos [G] aiziet, Pie magnolijas atkal [C] būt. Bet naktīs mēness[F]gaismā, Es ilgojos pēc sapņa [C] skaistā, Jo tālā zeme mani [G] gaida, Un krāšņais magnolijas [C] zieds. Bet tas jau tikai [Am] sapnis vien, Vēl smaržo magnolijas [C] zieds. Pie jūras smaržu [F] pilna nakts, Man plaukstā tikai [G] gliemežvāks. Bet naktīs brīnum[F]skaistās, No sapņiem tilts pār jūru [C] laistās. Pār to pie tevis vēlos [G] aiziet, Pie magnolijas atkal [C] būt. Bet naktīs mēness[F]gaismā, Es ilgojos pēc sapņa [C] skaistā, Jo tālā zeme mani [G] gaida, Un krāšņais magnolijas [C] zieds.

C G Am Am/G Trīs māsas jūras malā stāv, F Em Dm G Tās nespēks un nogurums māc. C G Am Am/G Tur bradāta zeme un dvēseles, F G C Trīs tautu gods un prāts. F Em Am Am/G Bet torņos jau likteņa zvani skan, F Em Dm G Un jūra bangoties sāk. C G Am Am/G Trīs māsas no miega modušās, F G C Par sevi pastāvēt nāk. Am Em Am G Atmostas Baltija, atmostas Baltija, C G Dm E7 Lietuva, Latvija, Igaunija! Lietuviešu valodā: (dzied Žilvins Bubelis) Prie jūros miega sesės trys Jas slegia pančiai, neviltis Klajoja lyg elgeta pajūriu Dvasia tautų garbės Bet varpas likimo nuaidi vėl Ir jūra šiaušia bangas Trys sesės iš miego kyla jau Apginti savo garbės. Bunda jau Baltija, bunda jau Baltija, Lietuva, Latvija, Estija! Igauņu valodā: (dzied Tarmo Pirlaps) Kolm õde mere palged ees, neid uinutas lainete laul. Kolm rahvast siin sajandeid heideldes tõid ohvriks muistse au. Kui tornides juba lööb kella hääl, merd haarab vabaduspüüd. Et saatust ja elu kaitseda, kolm õde virguvad nüüd. Ärgake Baltimaad, ärgake Baltimaad, Leedumaa, Lätimaa, Eestimaa!