Viktors Lapčenoks

Kolumbīne, svešas liesmas Šonakt tavās acīs mirdz. Arlekīns sniedz sirdī saujā, Neaizej, ak, neaizej! Kolumbīne, kurpju smailēs, Tavā sirdī sitas dzelzs. Šonakt balles kvēlā lokā Cits man sārtu rozi sniegs. Kolumbīne, Kolumbīne, Tev zem kājām upe plūst. Sirds tai pāri lika laipu, Kolumbīne, laipa lūst! Sārta roze izzied rokā, Glāzē dzirkstī zeltains vīns. Stīgas sarauj skaņu velni, Kluss uz mūžu Arlekīns. Kolumbīne, ērkšķu smailes, Tavā sirdī sitas dzelzs, Nomet masku, Kolumbīne, Kolumbīne, laiks ir vēls!

C Jel noliec galvu man uz pleca, G F Vari neteikt pat neko. G Skan kāda melodija veca, C Stāstot klusi mums kaut ko. C Par veco parku, kur reiz rītu G F Klusos čukstos gaidījām. G Uz mitrā asfalta ar krītu C Mēs savus vārdus rakstījām. Piedz. C Paldies F par rītu, ko man nesi, C Paldies par ausmu pamalē, G Paldies, ka tu man tāda esi F C Šai atvēlētā pasaulē. F Paldies par vakaru un dienu, C Paldies par visu, kas vēl būs, G Un paliec tāda, kāda esi, F C Lai tavas plaukstas sargāju. Tev likās vakari par īsu, Man pārāk ātri ausa rīts. Un redzēt krītam zvaigzni īstu, Bij` mūsu sapnis nedalīts. Tā aizies laiks un mēs joprojām, Pa retam kaut ko gaidīsim. Un tā kā toreiz, abi zinām, Viens otra sirdi sildīsim. Piedz. Jel noliec galvu man uz pleca, Vari neteikt pat neko. Skan kāda melodija veca, Bet tālāk stāsts vairs nav par to. Skan kāda melodija veca, Bet tālāk stāsts vairs nav par to. (2x) Dziesmu pievienoja Viktors Neilands

Atkal rudens un lapas čaukst. Jums tās - lapas, man - dvēseles... Asinsvados kāpj ledus auksts. To vairs neatkausēšu es. Ejiet atpakaļ - vasaras ceļš prasa savu nevaldāmzaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ. Melnā putnā man pārvērsties lemts, melnā zirgā ar dvēselēm auļot, tikai viens man uz mūžu ir ņemts: būt par cilvēku vēlreiz zem saules. Dievi domā, ka pietiek ar to, ka es esmu šai amatā iecelts, kur man divus obolus dod. Tas ir vairāk kā citiem - priecājies! Un šis, iedomājieties, gods un tas "kādam-jau-jādara-arī" - tas ir kļuvis mans mūžīgais sods; ne to nomest, ne noplēst vairs varu. Ejiet atpakaļ - vēl jums ir ceļš, vēl nav nomiris jūnijs zaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ.

Tev sirds ir no mīlestības Tavs augums no aprīļa zemes Tev acīs div` saulītes slīpas Un pati tu esi no debess Kas esi tu? Tev sirds no mīlestības Tu, kas esi tu - no zemes? Tu, kas esi tu - no debess? Kas esi tu, kā tevi sauc? Tā kaislība tev no vēja no vēja virs aprīļa zemes spožs gaišums pa acīm man skrēja spožs gaišums un tā bija debess Kas esi tu? Tev sirds no mīlestības Tu, kas esi tu - no zemes? Tu, kas esi tu - no debess? Kas esi tu, kā tevi sauc?

D D G A Lai gulēja, kas gulēja G Es miedziņa negulēj D Es miedziņu negulēj, es miedziņu negulēj A D Līgaviņu auklēdams D Man rociņa nogulēt G Kā lai darbā parādos G D Kā lai darbā parādos, kā lai darbā parādos A D Dakters brīvu dienu dos D Piedz: Dakters dos, dakters dos D A Dakters brīvu dienu dos A Dakters dos, dakters dos A D Dakters brīvu dienu dos Dakters brīvu dienu deva Es miedziņu negulēj Es ar savu līgaviņ, es ar savu līgaviņ Cauru nakti nodancoj Man kājiņas nogurušas Kā lai darbā parādos Kā lai darbā parādos, kā lai darbā parādos Dakters brīvu dienu dos Dakters brīvu dienu deva Es miedziņu negulēj Es ar savu līgaviņ, es ar savu līgaviņ Atkal nakti nodancoj Stīva mana muguriņ Kā lai darbā parādos Kā lai darbā parādos, kā lai darbā parādos Dakters brīvu dienu dos Jauni ļaudis mēli trina Kā es zaļi dzīvojot Ka es darbā neejot, ka es darbā neejot Līgaviņu dancinot Var jau savu sievas māti Kaimiņami aizlienēt Kas gan savu līgaviņ, kas gan savu līgaviņ Atdos citam dancināt

Bb F Vaļā matiem, basām kājām Bb Dziesma nāk no lauku mājām, Eb Ienāk Rīgā, stāv un skatās, F Bb Uzzied brīnums acīs platās. Rīgā prāģeris no Prāgas, Smejas zviedru kungs no sāgas. Vējš pie Rīgas vecā Doma Svilpo korāli no Romas. Pusnaktī zem zvaigznēm lielām Dziesma nonāk Zirgu ielā - Karietē redz sēžam pašu Dzejnieku, ko sauc par Sašu. Vaļā matiem, basām kājām Dziesma atkal grib uz mājām, Bet, kad apgriežas uz riņķi, Ir jau kļuvusi par ziņģi.

A Cielavas, vālodzes, dzeņi un dzilnas, E Sanāciet, sadziediet, sasadziediet. E7 Tumšajā naktē un zaļajā zālē, A Dziesmu par deviņiemi novadiem. A Dundinām, dandinām, skandinām stīgas, E Rībinām, ripinām, stīgojam un E7 Tumšajā naktē un zaļajā zālē, A Dziesmu par deviņiemi novadiem. Piedz.: 2x D A Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet, E7 Šai saulē, šai zemē, šai stundā, A (A7 pārejot uz atkārtojumu) šai stundā, kam cerības vārds.

Gaišos ziedus vasara vējos iebūrusi, Lai tie visi šūpotos tik uz tavu pusi. Kādreiz teici sūrumā: gundegai es rada, Nu varbūt tak maigums rāms mani šodien vada. Kādai meičai Cesvainē es šīs rindas rakstu, Jo man grūti vakaros vērt aiz laimes plakstu. Sen varbūt tā aizgājusi prom pa svešu taku, Tomēr domās atļaus man paiet brīdi blakus. Manu sapņu plīvurī ieslēdz egļu sienas, Tālu plašā leišmalē vadu savas dienas. Reizēm ilgi vakaros raugos es pret rietu, Debess pusē meklējot tavu dzīves vietu. Zini, meitēn, aušīgā, ja tu kādreiz nāksi Šurp, uz tālo leišmali, pabeigt sapni savu, Es tev teikšu klusiņām, tā, ka tikko dzirdi: Var pat sūrai gundegai mīla noburt sirdi.

[F] Sanāciet, sadziediet, sasadan[C]cojiet, Šai saulē, šai zemē, šai [G] stundā, šai stundā, kam cerības [C] vārds. [F] Sanāciet, sadziediet, sasadan[C]cojiet, Šai saulē, šai zemē, šai [G] stundā, šai stundā, kam cerības [C] vārds. [C] Cielavas, valodzes, dzeņi un dzilnas, Sanāciet, sadziediet, sasadzie[G]diet. Tumšajā naktē un zaļajā zālē, Dziesmu par deviņiemi nova[C]diem. [C] Dundinām, dandinām, skandinām stīgas, Rībinām, ripinām, stīgojam [G] un Tumšajā naktē un zaļajā zālē, Dziesmu par deviņiemi nova[C]diem. [F] Sanāciet, sadziediet, sasadan[C]cojiet, Šai saulē, šai zemē, šai [G] stundā, šai stundā, kam cerības [C] vārds. [F] Sanāciet, sadziediet, sasadan[C]cojiet, Šai saulē, šai zemē, šai [G] stundā, šai stundā, kam cerības [C] vārds.

[C] Vai tu dzirdi, Rudacīte, ka pēc tevis mana dziesma raud? [G] Raudi, raudi, Rudens Runci, pārāk vēlu pamodies... [G] Vai tu jūti, Rudacīte, ka aiz spundes kāzu alus rūgst? [C] Rūgsti, rūgsti, alutiņi- vecu vīru strebjamais... [C] Nāc pie manis, Rudacīte, tur, kur sēnes dziļi mežā dīgst!!! [F] Velti, velti, sēņu veci, baraviku sirmais kungs... [F] Nāc pie manis, Rudacīte, [C] Es tev trīs lazdas liekšu, [G] Es tev trīs lazdas liekšu, [C] jā!!! [F] Nāc pie manis, Rudens Runci, [C] Es tev trīs dēlus došu, [G] Es tev trīs dēlus došu, [C] jā!!! [C] Jā,jā,jā,jā,jā- trīs dēlus [G] došu, [G] Jā,jā,jā,jā,jā- auklēsi [C] tu, [C] Jā,jā,jā,jā,jā- trīs dēlus [G] brašus, [G] Nē,nē,nē,nē,nē- auklēsi tu!!! [C] Vai tu zini, Rudacīte, kā to mūsu pirmo dēlu sauc? [G] Pirmo sauc par Smuko Jāni - agri rudzu rītā dzimis... [C] Vai tu zini, Rudacīte, kā to mūsu otro dēlu sauc? [G] Otro sauc par Stipro Ansi - dzirnakmeņu stundā dzimis... [C] Vai tu zini, Rudacīte, kā to mūsu trešo dēlu sauc? [G] Trešā vārds būs Gudrais Mārtiņš - pasaku un teiksmu dēls... [F] Nāc pie manis, Rudacīte, [C] Es tev trīs lazdas liekšu, [G] Es tev trīs lazdas liekšu, [C] jā!!! [F] Nāc pie manis, Rudens Runci, [C] Es tev trīs dēlus došu, [G] Es tev trīs dēlus došu, [C] jā!!! [C] Jā,jā,jā,jā,jā- trīs dēlus [G] došu, [G] Jā,jā,jā,jā,jā- auklēsi [C] tu, [C] Jā,jā,jā,jā,jā- trīs dēlus [G] brašus, [G] Nē,nē,nē,nē,nē- auklēsi tu!!! [C] trīs dēlus [G] došu, [G] auklēsi [C] tu, [C] trīs dēlus [G] brašus, [G] Nē,nē,nē,nē,nē- auklēsi tu!!! [G] Nē,nē,nē,nē,nē- auklēsi tu!!! [G] Jā,jā,jā,jā,jā - auklēsim mēs!!!