VIŅA

No kurienes Tu nāc un kāds ir Tavs stāsts? Pagātnes notikumu iedvesmots vai vajāts? Peldi pa straumi, kā pīle pa upi, rauj tai pretī vai uz vietas tupi? Un kas Tev svarīgāks? Citu izskats vai prāts? Viņam bija astoņi gadi, kad māte nomira autoavārijā, Tēvs, lai sāpes slīcinātu, katru vakaru pārrijās. Katru vasaru puikam iekšas vārījās, Kad katru mīļu dienu bija jāpavada piecstāvu krātiņā, Un, protams, skola bija ellejā, Jo tēva nevīžības dēļ puika bieži smirdēja, haha, Vakaros, kad tēvs komā gulēja, puika kliedza spilvenos: “Kur Tu esi, māt? Man tik nenormāli sāp, nav it neviena ar ko parunāt!” “Kāpēc Tu neesi man klāt?” Viņš bija apjucis. Viss labais, ko tam iemācījusi māte nu jau ar gadiem pazudis. Asfalts, betons, pliki koki un lamuvārdi, tā viņa bērnība, ko pavadīja tukšu cerību, Ka tēvs mulsumu un sāpes viņa acīs pamanīs, Un visu sapratīs, un visas huiņas atmetīs, Kaut tikai vienu sūda dienu ar viņu skaidrā pavadīs, Bet tēvs neko neredzēja, jo viņa acis bija aizlietas, Par māti runāt bija aizliegts, Viņas vietu ieņēma vielas un ielas, kas viņu mierināja, Jo viņam riebās tās sienas, tā māja, Un tēvs gulēja uz grīdas, kad viņš no mājām aizgāja. Neredzēdams iemeslu apstāties, viņš dzēra un pīpēja, un zaga, un ticēja, Ka nu ir vīrietis. Un tad jau nāca netīras sievietes un netīrs sekss, netīros dzīvokļos. Ne kripatiņas mīlestības vai tīras laimes viņa redzokļos, Tā izauga noziedznieks, tā izauga dzērājs. Kurš to par tādu pataisīja? Ka tik ne tēva mājas, ka tik ne tēva mājas.

Koku zari debesīs skrāpē manu vārdu, tāpēc ka es nāku un zem kājām zeme plīst. Tāpēc ka, es nāku koki pašķiras uz visām pusēm bērni kliedz, tāpēc ka, es nāku. Tāpēc ka, es māku satricināt un paši zināt uz,ko es esmu spējīga, Jau no pašas bērnības esmu skaļāka par visiem, Bet skaļāks par visiem nav labāks par citiem, Tāpēc kopā ar virzienu barā starp vilkiem, Tā ir pelēkā ikdiena un tie pelēči ir tie, Kuru balsis es dzirdu,tie tik saldi tās izstiepj, ka kļūst auksti, es zinu. 2x. Au-u viņi mani sauc Piedz. 2x Balsīm galvā pievienojas arī tavējā. Pārspēj pārējās tā, pārkliedz pārējās. 2x.Kas tas ir? Kas tas ir? 2x.Tā ir VIŅA, tā ir VIŅA! Es redzu pārāk daudz, Es dzirdu pārāk daudz, Es zinu pārāk daudz, Es gribu pārāk daudz. Es redzu, ko tu redzi un redzu, ko tu neredzi. Jūtu, ko tu jūti un jūtu, ko tu nejūti. Kuru-kuru-kuru-kuru-kuro dienu jau. Sēžu nesaprotu kā es to pieļāvu, tāpēc sarežģīju to, kas ir tik sasodīti vienkārši. Jārunā ir man un jāklausās ir jums. Jā, jārunā ir man un jāklausās ir jums. Bet tās nolādētās balsis Piedz. 2x Balsīm galvā pievienojas arī tavējā. Pārspēj pārējās tā, pārkliedz pārējās. 2x.Kas tas ir? Kas tas ir? 2x.Tā ir VIŅA, tā ir VIŅA! Ko tu skaties uz mani tik trakām acīm? Droši skaties. Ir labi! Man tā kā patīk. Ko tu skaties uz mani tik trakām acīm, dodu vairāk kā vajag, tu atsāc prasīt. Piedz.2x Balsīm galvā pievienojas arī tavējā. Pārspēj pārējās tā, pārkliedz pārējās. 2x. Man ir atbildes uz visu, kas tev par mani ir sakāms, pat ja tava balss par citām skan skaļāk La-la-la-la-la-la-la

Saki man, vai tu jūti kā laiks Apstājas mūsu dēļ, kad istabā izdziest gaisma Ķermenis, ko Dievs ir tev devis, ir mana izmisuma avots Atkal krītu tavos nagos Jukušie, viens pēc otra slimi katru reizi, kad esam divi vien No kā izriet alkatīgi nodomi, atkarība no tā, kas liedz sakarīgi domāt Ievelc elpu un krīti nebūtībā, pazaudē prātu Katrs pieskāriens liek tirpām skriet pār manu ādu Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm Un sitas stiprāk līdz sāk atgādināt mūziku Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt Savilktas dūres, sakosti zobi, aizvērtas acis, izlaisti mati Tu zini, ka es zinu, ka tu zini, ka es zinu Ka tu gribi mani tā, kā vēl nevienu citu Roka uz pulsa, sakosta lūpa Nemostas princeses, ja sūdīgi skūpsta Kas teica, gribu nav arguments? Es saku, ir gan! Pie tam sasodīti spēcīgs, ja vaicājiet man Pār mani valda sajūtas, prātam te nav vietas Tu vaicā, kā es jūtos, es prasu, kā tev liekas? Visas manas vājības tiek apspēlētas kārtīgi Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm Un sitas stiprāk līdz sāk atgādināt mūziku Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt

Tu gribi tikt iekšā, bet nezini kodu. Tas ir pis dirst atslēdziņa 2 0 1 8 . Piedod, šeit nav vietas, saproti, Šodien šeit ir lieki sapņot. Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa gaisu Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa grīdu Dzērieni, dzērieni, dzērieni uz drēbēm Dzērieni, dzērieni pamatīgi smērē Mana galva tā griežas Kā auto riepas, Kad tas laukā spiež, Cik vien jauda tieši Pēc tam kraujā triecas. Ja jūs jautāsiet, Vai viņa bļaustās bieži, Viņa mauc kā vēlas Nevis mauc kā liek. Tas viss tautās tiek, Un jums rauj tā ciet. Es lieku maukām ciest. “Tas ir kaut kāds sviests!” Viņas autā kliedz, Jo tik daudzām šķiet, Ka es esmu pārāk laba. Tas jums raudāt liek. Whou! Mana degsme dubultojas, Kad to aplej ar viskiju. Panti, teksti uzliesmo. Sauc to par mistiku. Mītiska būtne No meža ar balsi, Kas liek pacelt tev rokas, Kamēr es ceļu valsti. Mana karaļvalsts ir mūzika, Un tur visi ir pālī. Es nezinu, kāpēc, Bet tās lietas nāk pārī. Bāra gaismās Visas izvēles spīd un laistās. Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa gaisu Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa grīdu Dzērieni, dzērieni, dzērieni uz drēbēm Dzērieni, dzērieni pamatīgi smērē Kur tie stikli uzradās! Es esmu tā, kas slikti uzvedās. Man acīs rakstīts Fus Ro Dah Laimīga, bet pusbadā Peldu savās uzvarās. Kuces labāk uzmanās. Es zinu, kā tās uzglabāt. Man dažas jau stāv pagrabā. Drīz būs jāved apglabāt. Man vajag labu advokātu. Es esmu staigājošs skandāls, Kas pārāk droši vandās. Neprasiet man kārtību, Es jums nespēju to dot. Neskaties man acīs, Tur mīt nelaime un posts. Inde tev pie lūpām Un duncis tavās krūtīs. Šis ir mīlas stāsts, Taču sasodīti sūdīgs. Visiem pilnas glāzes. Mūsu apsolītā mūžība Kaut kur vilcinās. Mēs to atstājām aiz durvīm. Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa gaisu Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa grīdu Dzērieni, dzērieni, dzērieni uz drēbēm Dzērieni, dzērieni pamatīgi smērē Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa gaisu Dzērieni, dzērieni, dzērieni pa grīdu Dzērieni, dzērieni, dzērieni uz drēbēm Dzērieni, dzērieni pamatīgi smērē Lūdzu, apsoli man, kad es teikšu, ka gribu šūpoties, tu mani nevedīsi dzert..

Viņa visu dara tā, kā tas atainots tiek filmās Īstāka par īstu viņa atkal sēž tev līdzās Tu aizmirsti, kas esi, vairs nezini ko teikt Bet gribās darīt visu, lai tik viņa paliek šeit Viņa sen vairs tevi neredz, bet tu redzi tikai viņu Viss, kas ar viņu saistās tevī ieaudzis par dziļu Viņa sen vairs tevi nedzird, bet tu dzirdi tikai viņu Tās jūtas tevi maitā, centies izmainīt sev gribu Ar varu, ko es daru? Kāpēc atkal es tev zvanu? Esi tu, esmu es, bet mūsu abu sen vairs nav. Ar varu, ko es daru? Kāpēc atkal es tev zvanu? Esi tu, esmu es, bet mūsu abu sen vairs nav. Nav, nav, nav, mūsu abu sen vairs nav La la la la la la la la la la nav Kad viņa smaida, tev sāp, jo blakus viņai stāv kāds cits Kas liks pat skumjākajā brīdī viņu smaidīt Tev riebjas redzēt viņu laimīgu Nevis stāvēt tā un gaidīt, bļe Bet kurš pie tā ir vainīgs? Tās acis, kas murgos vajā katru nakti Tā balss, ko nespēj izraut no galvas Tu gribi viņu izdzēst, izplēst no prāta Kas viņā ir tāds, kas neliek tev mieru? Es gribu projām no tevis, projām no tevis Nāsi strīpā, gāzi grīdā, dodiet man dzert Tu dosi pa seju visiem pēc kārtas Lai tik viņa pamana, nolādētā ragana Redzi kā man sāp? Redzi? Nāc šurp, glāb Bet viņa iet prom (kur bļa?) Velcies šurp tu nolāpītā burve Taču laid mani vaļā! Laid, laid vaļā, paglāb Viņa paiet garām Kā viņai tas sanāk? Tik auksta tā mauka Ar savu silto skatienu un sasalušo sirdi Tu kliedz tā lai visi tagad zin Viņa nav cilvēks, sagraus visu, kas tev ir Ar varu, ko es daru? Kāpēc atkal es tev zvanu? Esi tu, esmu es, bet mūsu abu sen vairs nav. Ar varu, ko es daru? Kāpēc atkal es tev zvanu? Esi tu, esmu es, bet mūsu abu sen vairs nav. Nav, nav, nav, mūsu abu sen vairs nav La la la la la la la la la la nav Un nebūs Īsta mīlestība nerūs Bet tas nav tas, kas te notiek Tā ir apmātība Vājprātīga vēlēšanās pašam sevi apmānīt Aizver muti, atver acis Kāpēc atkal tu cel traci? Viņa pazuda jau sen, drīz tu pazudīsi pats Nagus nost, lasies prom Baisi skan, bet varens skats Viņas sasalusī sirds Sasprāgs miljards gabalos Uzlido debesīs Un krīt lejā kā krusa Kurš vair atceras tos laikus, kad tā meitene vēl juta

Dažreiz man ir grūti pateikt acīs to, ko jūtu Tāpēc (tāpēc, tāpēc, tāpēc) Es rakstu tev šo dziesmu, pat ja apzinos, ka tas tev Sāpēs (sāpēs, sāpēs, sāpēs) Pārsisti deguni, salauzti kauli, Mēs stāvējām rindā, kopā gaidījām sauli. Atceros to rītu, mūsu skatieni aizmigloti, Katrs no mums toreiz sapņoja aizlidot. Daļai pat sanāca, tie nav priecīgi stāsti, Kāds ir sajucis prātā, cits guļ sapuvis zārkā. Toreiz mēs ar tevi bijām labākie draugi, Kas centās izaicināt dzīvi, tā kā bagātie ļaudis. Bet tagad, kad ap tevi krājas parādu kaudzes, Un kaut kas tavā balsī mani savādi žņaudz, Es neļaušu sev saprast, ka es nemēģināju, Darīt kaut ko tad, kad tevi redzēju vāju. Es pārāk labi zinu katru stūri tajā bedrē, Un varbūt tieši tāpēc man ir grūti tevi redzēt Tur, kur reiz mēs bijām kopā, tā ir vainas apziņa, Jo manas brūces, nez kapēc, ar laiku sadzija. Tā tumsa tagad man ir tikai laipna paziņa, Es zinu, ka ceļš laukā-tā nav raita taciņa. Beigu beigās tikai tu pa īstam vari kaut ko mainīt. Bet kā lai liek tev saprast to, ka tas vispār ir vajadzīgs? "Zelmiņ, viss būs labi," vienmēr atbildi man smaidīgs, Un tā jau kuro gadu šī te saruna tiek aizdzīta. Man ir jārepo komā vismaz reizes divas, Lai tas palīdzētu panākt, ka tu beidz dirst. (Kas tu tāda esi, lai man stāstītu kā dzīvot? Vēl pirms pāris gadiem es tev mācīju kā dīlot. Kas tu tāda esi, lai man stāstītu kā dzīvot? Vēl pirms pāris gadiem es tev mācīju kā dīlot.) Jā, es zinu un man žēl, bet kamēr viss vēl nav par vēlu Tikai tev un dažiem vēl šis bija jādzird. Tur, kur nekā nav, ko darīt Iedzer rīt un tripo parīt. Tur, kur visi visus pazīst, Mācās reizināt un dalīt. Tur ir uzmetēji, dirsēji, Tie ir draugi tev vai pircēji. Tu pat barā esi viens, Jo nevienam neuzticies. Tur, kur meitenes grib iepūst, nevis turēt tavu roku. Dirsā līdēji kad briest, kas rēc par katru tavu joku, Cerot, ka tu sauksi līdz, kad iesi paplucināt koku. Tur, kur acu krāsas nav, bet ir lūpu krāsas traipi, Tu no kabatām velc naudu, un visi lūr, kā tu to skaiti. Tu pār šito baru valdi, pat ja nevaldi pār sevi. Tikai pāris saldi mirkļi, un seja atduras pret zemi. (Jēēēj) Viss ir okej, tu esi tur, es esmu šeit. Es esmu te pat, ja tu gribi. lai tev palīdzu, Es esmu šeit, un tu vari man zvanīt. Ja vēlies palikt tur, tad šie ir atvadu vārdi, Man tevis vairs nav, sauc to par abstraktu nāvi.