Drūp rudens vitrāžas un logos ledus līst Prom zeme aizveras zied lūpas sarmas rūtī Es tevi dziedusaules atminīgs Tukšs zelta rāmis smagi guļ uz krūtīm Es tev tulkoju es rakstu parindeni Un sevī nomaldos cik valoda ir skopa Toš pašus vārdus - vaidus ko izsenis Es pantā uzceļu ko atrodu naktskopā Tas zelta rāmis ilgu pavērts logs Nu paļauts caurvējiem un nakšu baigām Man sveces liesma tevi uzglezno Un kļūstu es par vienu nāvi maigāks
C G Am Visskaistākais gadalaiks, Visskaistākais gadalaiks, Visskaistākais gadalaiks, C G Am F CGC Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība C Es nezinu ko vakars klausās, Am Bet zinu es ko vakars dzird. G Tu savas lūpas tā kā ausi, C Pie manām lūpām kā pie sirds. Kad putni cerēdami peras Kad augumi tik silti deras Kad mirklis mūžu neatceras Es esmu neglābjami dzīvs Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība surferis
Brīnums pateikts puķes mūžā Ej un puķi izdibini Ej un gaismu pieradini,- Tikai Tu un neviens cits Bet, kad puķes mūžs būs galā, Saver visu gaismas starā, Tev ir dota tāda vara,- Tikai Tev, kas gaismā tic Lai tā dzīvo Tavā logā, Lai tā tumsas acīs spītē Ej un citus iededzini,- Tikai Tu un neviens cits
dzērves manas dzērves dzērves manas skumjas skumjas manas dienas dienas man bez tevis ai, cik grūti būt vienam redzot aizlido dzērves kad aiz sevis ir dienas dienas dzērves ko aiznes dzērves, jūs aiznesāt dienas dienas, jūs atstājāt sāpes sāpes, ak, atstājiet sirdi kā dzērves spēj ligzdas atstāt
es neteicu to nevienam ka es tevi izdomāju no sāpēm un ilūzijām uzcēlu savu māju bet nodega tēva māja no izsalkuma un grēka - nu tagad es uzzināju cik manī bij' pašā spēka nu vējš dejo manās oglēs vai vasara ziedos vai snieg vējš dejo oglēs tik ļoti ka man tevis nepietiek
ak, brāļi-brālīši un mīļā mās' tek vista ar cālīšiem un vanags lidinās pūciņa balta pa upi iras... kas nemīl nav mājās- tiem jāizšķiras nu zinu ko vēlos, ko grib mana sirds es aizeju karā - man apnicis mirt
G D G D G starp divām nopūtām Em D G vēl kāda dzērve slīd C G ar spārnu galiem aizskardama vaigu vairs nevēlos es sirdi atvairīt lai dzīvo viņas ilgu skumjais maigums dzelzs miglā rūs, bet nerūs lakstīgala un upe arī jūrā nenoslīkst es stāvu debess kraujas pašā malā tik ļoti savai sirdij piederīgs sirds pilna debess - kliegt vai klusēt vai dziesmās rāmi atsāpināt to tik ilgi biju pārlauzts es uz pusēm nu man ar sirdi kopā jālido
Bm D es gribu braukt uz savu sirdi G D A Bm varbūt, ka tur man mājas ir Bm D ne svešas patiesības dzirdēt G D A Bm kas mani prom no viņas šķir G Bm kas mani prom no viņas šķir G Bm kas mani prom no viņas šķir G Bm kas mani prom no viņas šķir G A Bm kas mani prom no viņas šķir varbūt uz sirdi iet ar kājām kā svētceļnieks uz Meku iet lai dzīvo laimes izdomājums tā sirds var izrādīties ciet varbūt no akmens burtiem stāviem vai klusumā būs pateikts viss šeit sen jau izdziedātā nāvē guļ vientulības kareivis
drīz jau saule drīz jau saule manu dienu nesāpēs ne jau kauli ne jau prauli būšu dzimtā zeme es visiem brīve visiem vaļa debesis pār galvu plest Dieva dotā dzīves daļa piederēt pie dzimtenes
Visiem maziem putniņiem dziedāt māca, Man kā mazam putniņam nesanāca. Vang-vang, vang vang vang, Vang-vang, vang vang vang, Visiem maziem putniņiem knābīši vaļā, Es par maziem putniņiem dziedu vēl skaļāk. Tad, kad mazi putniņi skaisti dzied, Turu savu dziesmu un muti ciet.