Un varbūt mēs
F#m F#m B Iešauj man tieši krūtīs F#m B Vārdus kas nepazudīs E G#m ka esi tu, ka esmu es C#m E un varbūt mēs F#m B Nospersim laiku laikam F#m B Atstāsim to vēl gaidām E G#m Dienu kad tu apstāsies C#m E Es padošos A B Un kāpēc ir tā C#m G#m Ka laime tā sāp A Nu varbūt ka tai B C#m Tomēr samaksāts par daudz A B Ka paēdis suns C#m G#m Tā skatās uz jums A Un tai nevajag vairs B C#m It ne kā no mums Baidies par to kas iegūts Domā par to kā pietrūkst Un atkal viss tik apnicis Nu kam tas viss Pazust starp rožu ziediem No skata tik ļoti jaukiem Un sadurties un aplauzties Kā apstāties? “bet maijpuķītēm jāpaliek” / M.Freimanis / M.Freimanis / viņas sapņi ir par to tālu zemi, mīļoto viņa tic ka nejau viss ir tikai melns un slikts viņas naktis ir par to savu mieru pārdoto un kad pienāks rīts tā atkal visu aizmirsīs maijpuķītēm piebārstīs viņas smaids un viņa tic sāpes nāk un sāpes iet bet maijpuķītēm jāpaliek vijolītēs izkrāsots viņas spīts un viņas sirds trīc no bailēm pieskaries vijolītēs pamosties viņas rīti nemelo tie ar smaidu spoguļo stāsta tai cik labi būt līdz galam neīstai lūpu krāsa un mazliet acu tušas piedodiet bet ko lūgt ja dzīve tev vairs tiešām nav kur iet