Saldaks (Andrejs Saldaks)

Tu mani klejot sauci, kā jūra baltu buru, Un kā Tu skūpstīji mani, kad galvā domas gura, Mana dzīve reiz beigsies, tavējā tāpat, Tāpēc skūpsti mani biežāk, vienkārši tāpat. Man palikuši Tavi vārdi, palikusi Tava sirds, Un liekas ka ikvienā zvaigznē Tavas acis pretī mirdz, Aiz katra paliek dzīve un pasacītais vārds, Bet atmiņas tik dārgās, sirds ilgi saglabās. 2x Satver manu roku un es esmu Tev, To, ka Tevi mīlu, lūdzu, paturi sev, Man ir nedaudz skumji un man nedaudz sāp, Jo es viņu mīlu citādāk. Un pat ja izskatās, ka esam kopā smaidīgi, Vai esam pārāk dažādi, lai būtu laimīgi ? Varbūt viss būs labi, varbūt mēs vēl smaidīsim, Tas nekas, ja divas dzīves mēs šo mirkli gaidīsim. Uzliec man mīlestību, uzliec kā vainagu galvā, Tu esi mana skaistā, bet vai būsi mana sirmā? Kaut kur dziļi mūsu sirsniņās vēl liesmiņa gail, Tikai dusmās nenopūt, jo tai no vēja ir bail, 2x Satver manu roku un es esmu Tev, To, ka Tevi mīlu, lūdzu, paturi sev, Man ir nedaudz skumji un man nedaudz sāp, Jo es viņu mīlu citādāk.

Reiz kādā vakarā, nakts un diena satikās, Divas sirdis satikās, kas viens otram patikās, Mēs esam zieds, vairs jau neprasām atļauju plaukt, Mums jau ir doti spārni, lai varam debesīs traukt. Tu skūpsti manas acis un ļaunu neredz tās, Bet Tu pārāk bieži aizej, Tu pārāk reti nāc, Tu esi vienvienīga, kas vienreiz tik var būt, Man ir palicis pēdējais foto, ko lūdzu. Un tai stundā, kad saule grimst jūrā, Aicinu mainīties gredzeniem rietā, Es šonakt dziedu dziesmu ar visskumjākajiem vārdiem, Es Tevi mīlēšu - līdz mūža laika vārtiem, Tu reiz man jautāji, ko es mīlu vairāk, Tevi vai savu dzīvi, teicu, ka savu dzīvi vairāk, Un Tu aizgāji un nemaz nezināji, Ka visa mana dzīve, jau arī esi Tu. Nekas nav izmainījies, viss ir pa vecam, Tai pašā pusē sauli redzu katru rītu lecam, Viss muļķīgais ir muļķīgs, viss patiesais ir patiess, Ir izmainījies tikai tas, kā Tu uz mani skaties. Tā gaisma no Tavām acīm, kas manās acīs krīt, Visbargākajā dzīves salā, abus sasildīs, Un bija tik viegli, tik labi - pie Tevis tuvu būt klāt, Un sajust, ka Tu arī, vēlies būt pasargāta. Un tai stundā, kad saule grimst jūrā, Aicinu mainīties gredzeniem rietā, Es šonakt dziedu dziesmu ar visskumjākajiem vārdiem, Es Tevi mīlēšu - līdz mūža laika vārtiem, Tu reiz man jautāji, ko es mīlu vairāk, Tevi vai savu dzīvi, teicu, ka savu dzīvi vairāk, Un Tu aizgāji un nemaz nezināji, Ka visa mana dzīve, jau arī esi Tu.

Vai tiek prasīts par daudz ? Ja dāvā mīlu un pēc pretmīlas sauc.. Vai velti asaras birst ? Es lūdzu tikai kripatiņu tavas sirds.. Vai varbūt tiešām -- ir lemts tā notikt ? Nekrist zvaigznei - ne tavai, ne manai? Vai varbūt tiešām -- ir lemts tā notikt ? Nekrist zvaigznei - ne tavai, ne manai? Tu neesi viena no.. Tu esi labākā, Citam nieks, bet citam kā man, mana savādā, Lai būtu kopā , cik daudz un kam es parādā, Tikai tā, tikai Tu man visu ko vēlos sagādā. Viss ir tik vienkārši , cik vienkārši var būt, es lūdzu pagaidi, man esi Tu un tikai tad - es laimi pazīstu, Došu Tev savu balsi, pēdējo vārdu un balstu, Ja Tev ir auksti, būšu kails, man vienalga ka salstu. Es vēlos zināt, kas notiek starp mums, Cik laika, kā pietrūkst un ko tas pasniegs mums.. Man tik domāt, kas nomāc, vai no manas puses tas nav par daudz, ja mana sirds dāvā mīlu un pēc pretmīlas sauc, Cik ilgi tēlosim un cik ilgi tu baidīsies? Vai man pagriezties un teiksi, ka drīkstu laimīgs iet? Tu no manis baidies, izvairies un gaidi, kad aiziešu, Bet dzīvē šķība nots ir norma, tāpēc visu to apiešu, Vai var iemīlēties no otrā acu skatiena? Tu vari būt vairāk kā droša, vēlreiz garām paiešu, Manā pasaulē, nebūs būt vārdam - nepaspēju, Tāpēc, lai atkal satiktu tevi, tici, es sacelšu vējus. Tu neesi viena no.. Tu esi labākā, Citam nieks, bet citam kā man, mana savādā, Lai būtu kopā , cik daudz un kam es parādā, Tikai tā, tikai Tu man visu ko vēlos sagādā.

Es mīlu tevi, tikai pāris vārdi, bet tomēr, Viss stāv aiz tiem, tur negaiss, tur saule, par to ir šie stāsti, Man ir vairāk kā labi, ja tiek tavi glāsti, Jo bez tiem, zini, -sirds vairs tā nepukstēs, Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas nav tikai darīt.. Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas ir vairāk kā svarīg.. Tikai vēlos nomest nastu no sirds un pateikt, To, kam sirds nespēj atteikt, Klausies, iztiksim bez tukšiem vārdiem tiem, Bet gan sarunāsim tagad un šodien, jo zini, Visi mīl tavas acis, tikai tad kad tās mirdz, Es ieskatos tajās, pat ja no tām asaras birst, Un viss tik pelēks tik tumšs, - tik nomākts un skumjš, Bez vārdiem kaut kas pateikts, kaut kas pabeigts, kādam atteikts, Tikai mēs divi, un lai tas izdotos, Es padodos tev, lai rokās sadotos vēl, es mīlu tevi. Blakus atrasties, Un tev pakļauties, Ja reiz dzīvs, Varbūt par daudz atļauties, Blakus atrasties, No visa atrauties, Ja reiz dzīvs, Varbūt par daudz atļauties. Un es savādāk nemāku, man ir jādomā par tevi, par mums, Tā vien liekas, ka tas man ir tāds kā pienākums, Tu esi viltīga, jo prasi par daudz ziedot, Un kas mīlā akls top, tas vienmēr visu piedod, Itkā divi ledus kalni, okeāna straumē klīstam, Vel nesatikušies, vēl viens otru nepazīstam, Mums katram enģeļa spārns un tāpēc - paklausies, Lai mēs paceltos, mums nāksies apskauties, Ļausim vējam, lai tas aizvējo mūs kaut kur lēnām, Kur saule spīdēs vēl spožāk, pat caur visām ēnām, Es pēc tevis, elpu kāri velku, Atliek cerēt ka nav un nebūs par vēlu, Nozagi dvēseli, bet ne velna nedod pretī, Man dvēseli skrāpe, bet nekas, drīksti mainīt secību, Ņem sirdi, tā pēc tevis karsta kā liesma, Vai tu dzirdi, skan manas dvēseles mīlas dziesma.

Kas mēs bijām pirms gada un kas mēs esam tagad, Jā, es esmu cilvēks, pilns ar trūkumiem un kļūdām , bet pagaidi, Man sāp, kad Tu esi viena, man sāp, kad Tevī nav miera, Bet visvairāk man ir bail, ka var pienākt tā diena. Kad mūsu sirdīs vairs nespēlēs mīlestības akords, Kad kādu dienu būs izsmelts it kā mūžīgais avots, šobrīd esam kaut kur, starp drīkst un nedrīkst, Mēs esam kliedzoša brūce, kura gandrīz nedzīst. Piedz. x2 Par vienu nakti ar Tevi, es niršu upes dzelmē, Tu ļoti labi zini to, ka es nemāku peldēt, Sirdi ļauju turēt tikai Tavām rokām, Mēs esam mīlestības stāsts ar laimīgām beigām. Mūsu rokas bija siltas, bet tagad nosalušas, Un mūsu raudātās asaras vēl nav izžuvušas, Es būšu akls , bet redzu, Tu manā priekšā stāvi, Mēs varam atraisīt spēku un traukties robežām pāri. Tu esi prieks un laiks, kurš man pietrūkst, Es redzu Tavas asaras pat lietū, Es ierakstītās atmiņas, noskatos atkal un atkal, Kas mēs bijām pirms gada un kas mēs esam tagad. Piedz. x2 Par vienu nakti ar Tevi, es niršu upes dzelmē, Tu ļoti labi zini to, ka es nemāku peldēt, Sirdi ļauju turēt tikai Tavām rokām, Mēs esam mīlestības stāsts ar laimīgām beigām.