Rolands Zagorskis

Nesmejies šovakar, draugs mans Pajaco, Tavos smieklos dreb asaru vaigs Vērojot bārdāmu kaislīgi trako, Kurai tik vaļigs un kairinošs smaids. Tu gan man dziedi par mīlu un laimi Vārdi šie smeldzīgie domāti tai, Kuras lūpas pret tevi tik zaimi Tavam maldam un pasakai. Nieks, ka viņa pārdodas krogū Sirdi tavējo līdzi tā nes Velti gaidi ka tumšajā logā Jaunas zvaigznes tev iedegšu es. Kur par naudu dej tava Pjereta Manus sapņus nokauj kur džezs Vīns dzirkstī glāzē kā sarkana rēta Liktens abus mūs atvarā nes. Smiesimies šovakar draugs mans, Pajaco, Izsmiet sevi vislielākais prieks Apkārt dzīve kā bārdāma trako, Bet Tu skumsti vientuļš un lieks.

Šīs dienas rīts kā spārnos mani nes, Un it nekas vēl neliekas par grūtu, Un varbūt tiešām visa pasaule Ir tikai tāpēc, lai es arī būtu? Piedz. Tas ir laiks, kad tik satraukta sirds, tas ir laiks. kad tu izdziedi sevi, kad caur tevi iet sidraba birzs un ne zariņa nenolauž tevī. Tā atbalss, kura padebešos grimst Nāk atpakaļ un pieglaužas pie kājām Viss īstākais un skaistākais vēl dzimst un arvien tālāk mani sauc no mājām. Am Dm G C F Dm B7 E Am Dm G7 C Dm Am B7 E7 Piedz. Am E7 Am F B7 E Am