Ralfs Eilands

Kad gar acīm mirklis pazudis, Vieglā dejā prāts jau saguris Ievelk krūtīs elpu, kur ir gaiss? Vakars lieki nesatverams, baiss Neparasti parasts mūsu tēls – Divu dāmu apskāvienos cēls Vienai nule pāri divdesmit, Otrai tuvojās jau piecdesmit Un ko tur vēl teikt, Ja dzīvi beigt Nav viņš paredzējis monotonā ritmā Neba tu padosies Tālāk vien ies Pamazām attopies, Ka ieberzies Līdz saulei lidot kamēr degt (saulei lidot kamēr degt), Jo kad tad vēl, ja ne tūlīt jādzīvo tev Hei, ho – veiksmes pamatā Hei, ho – avantūra Hei, ho – viņa kabatā Hei, ho – veiksmes jūra 2x (La, la, la, la…) tu vari būt, tu vari būt, tu vari būt, tu vari būt gangsta!...

Kurš no mums spēlēs paslēpes? Uz lielas pasaules ir viegli pazaudēt, Ko mēs reiz sapņojām, kā bērni gaidījām Ir jālej asaras, kad mūsu pasakas vairāk nav Vairs nav, to nav, vairs nav… Saules klēpī noguldīts Reiz es devos viņai līdz Cik pasakains bij katrs rīts Bet nu jau mirklis piepildīts Kaut es spētu Gūt vēl spēku, Skūpstot laiku, Notvert gaitu, Kas pārāk straujā ritmā Atvadījās un tā Spiež man negribīgi mainīties Kurš no mums spēlēs paslēpes?...

Ja vēl kas neizpausts – Par vēlu sauciens tavs Ar glāstu jāpietiek, Lai būtu vienuviet Tik daudz var reizēm pateikt, Tik daudz, ja apņemies tu nerunāt Kas noklusēts top patiess, Top īsts un dzīvs, bez viltus rezultāts Un viņa neprot citādāk, Kā tikai pavedināt māk, Ar skatu tumsā uzrunāt Un kā bezrūpīgā dejā valdzināt Par daudz ir rūpēs sasteigts, Tik daudz, ka prasās brīdi nedomāt Un ļauties sirdij paveikt, Ko prāts, kad rīts tev lūgsies nezināt Un viņa neprot citādāk, Kā tikai pavedināt māk, Ar skatu tumsā uzrunāt Un kā bezrūpīgā dejā valdzināt Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk nāk