Raimonds Eizenšmits

Maija vidū, ievu ziedi Neprātības visas piedos Tev un arī man Naktī zvaigznes skumjas aiznes Nebūtībā, aizmirstībā tālu tālumā. Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāma Bez krācēm un bez paisumiem Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam Vēl kādā dēkā ielaisties Vasarā, kad saules svelme Lietus pēdas ātri deldē, sapņos tikai Tu Kaisles pilna mīlas spēle, Mūža sapnis, laimes pērle, ilgu ugunskurs. Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāma Bez krācēm un bez paisumiem. Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam No Niagāras nolaisties Rudenī, kad vēji logā, Jūras viļņi krastā rokas ko gan meklē tie Varbūt smiltīs Tavus soļus, Varbūt dzintaru vai oļus, varbūt cerību Ziemas spelgonī un salā Dzīves tilta viņā galā stāvi viena Tu Vai viens otram pretim steigsim Un šo ilgu dziesmu beigsim , to es nezinu Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāmi Bez krācēm un bez paisumiem. Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam Pat Everestā uzrāpties.

Tumšmatēm tīk lēnās dejas, blondīnes par tām tik smejas, Ķircinoties veikli projām slīd. Aizlokas tās prom kā fejas acīm mirdzot, draiski smejas Vilinot un izaicinot mūs. Ritmā šūpojas un lokā Stājas tās kā senās dienās Tur, kur ugunskura gaisma spīd Nomestas tiek dienas rūpes, Paliek tikai ritma šūpas, Kurās aizmirstamies. Griežoties šai dejā straujā, dodas tās kā īstā kaujā Kā tik amazones prot. Un mēs uzvarēti tiekam, ļaujoties šo mirkļu priekam, Pasaulē, kas atraisīta kļūst. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl Aizved mūs pie senās uguns, Seniem ritmiem, senām dejām, Kurās aizmirstamies. Mēnesnīcas spožā gaismā koku ēnas upē laistās Dejotāji sambas ritmos slīd. Tā līdz rītam ciešā lokā turēsimies visi kopā Pasaulē, kas laimīgāka kļūs. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl

Gaujas miglā Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā, Tu paklausies, kā rasa upē krīt – Un vajag iet un vajag runāt klusāk, Un nevajag šo mieru izbaidīt. Un gribas, lai šim klusumam nav malas, Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin ... Kā zemes smaržu pieliets linu palags Mūs abus divus Gaujas migla tin. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ. Pie vienas rokas otra skaras liegi, Pie karstas ogles – karsta. Un tad šķiet, - Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi, Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied ... Ar rasu kopā līs tev smarža sejā, Tik tīra un tik gaiša, cik vien var, Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā Un tikpat balta būs kā šovakar. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ.

Gaujmalā Gaujmalā, kad lakstīgalas visiem prātus jauc, Tikai ieklausies un tava sirds sev vaļu ļaus. Tikai vienu reiz ieklausies kā plūst, Cerības, ka mirklis dzīvi pārveidos. Bet ja reizi šo tu garām palaidīsi draugs, Neskumsti, jo pavasaris tavu vārdu sauc, Tāpēc atsaucies, kārtis galdā liec, Droši baudi dzīves elpu trauksmaino. Piedz. Mēness slīd pa zvaigžņu jūru, Neskumsti par dzīvi sūru Katram pasaulē savs ejams ceļš. Pienāks laiks, kad Saule spīdēs, Mākoņi virs galvas klīdīs, Sirdi saviļņos spirgts rīta vējš. Kad jau sudrabs tavos matos sarmas stīgas sēs Aizmirstas būs skumjās dienas, tikai gaišās nē, Tāpēc atceries, dzīvi vada prieks, Prieks, ko gūstam aizrautīgi dzīvojot.

Manai Gaujai Šī dziesma vairs jādzied nav blāzmainā rietā, Neviens nevar iztraucēt mūs, - Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā Man var tavi ūdeņi plūst. Šī dziesma nav tā, kura kaunīgi vairās Un prasa, ko nedrīkst, ko drīkst: Pie tevis, vismīļākā, skūpstās visvairāk, Un tevī visbiežāk kāds slīkst. Tu dažam sniedz avota ledaino roku Un acis uz mūžību slēdz, Tu paņem no krastmalas varenu koku Un kopā ar to projām bēdz. Kad pamostas mežs, palu miglājam gaistot, Tu puto un akmeņus grauz, Un, Gauja, tev, ledāju verdzību šķaidot, Ir pilnīgi cilvēka balss. Man, dzirdot šo balsi, tā dīvaini metas, Es domāju – labi varbūt, Ka pasaulē prot tikai meitenes retas Mazlietiņ tev līdzīgas būt.

Nesaki man, ka tā nebūs Izbridīsim cauri sniegiem, Un tad varens brīdis būs, - Mākonis ar baltiem diegiem Debesi pie zemes šūs. Zeme dabūs košas krāsas, Kūlai cauri zāle augs, - Debess zvaigznēm piedzims māsas, Pienenes uz zemes plauks. Piedz. Tālumos, kas sen jau alkti, Iesim, sapņodami daudz. Līdīs melns un spožs kā zalktis Noslēpumains meža strauts. Baloži pa priedēm dūkos, Un mums nebūs vairs kur iet. Dzeguze tik ilgi kūkos, Kamēr visi ceļi ciet. Tad no tava pleca slīdēs Skurbais tērpa nemiers nost Un līdz rītam zvaigznes spīdēs Tavu acu atvaros. Piedz. Tālumos, kas sen jau alkti, Iesim sapņodami daudz. Līdīs melns un spožs kā zalktis Noslēpumains meža strauts

Kāds sit pie mana loga vai mana ēna tā? Vai atstājis to esmu es lietū, negaisā? Nu grib tā atkal iekšā, būt manā tuvumā. Un sāks tā atkal mācīt ko darīt un kur iet, Pie kurām durvīm klauvēt un kuras aizcirst ciet, Kur veiksmi, laimi meklēt, kur savu sirdi siet. Tik pareizi tas skan, ka aizbēgt gribas man No padomiem, no ierastības apnicīgās šīs. Kurp iet, kad atgriezties - to visu pats es zinu, Kāpēc man mainīties? Tad klauvē vien cik gribi līdz pirksti stīvi kļūst, Tad zināsi kā jūties kad vienreiz vadzis lūzt, Kad pamats zūd zem kājām un cerības kad zūd. Tik pareizi tas skan, ka aizbēgt gribas man No padomiem, no ierastības apnicīgās šīs. Kurp iet, kad atgriezties - to visu pats es zinu, Kāpēc man mainīties? Bet pienāks reiz tā diena, kad visiem labi būs, Kad ēna nebūs viena, jo arī man tās trūks. Tad visi ļaudis smaidīs un labi draugi būs Un mana paša ēna, Un mana paša ēna, Un mana paša ēna par manu draugu kļūs.

Tavs acu skatiens... Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī, Kā avots, izslāpušajiem kas liegts, Ir tavu acu skatiens senilgotais No sapņu mirkļiem atgriezies. Kā zibens šautra kādā tumšā alā, Kā liesma kalna virsotnē No aizmūžiem un bezgalīga sala Tavs tēls no sapņa ieradies. Un kāda upe tuksnešainā zemē Caur izkaltušo smilti ceļu lauž, Ar spēkiem pēdējiem un asrām karstām No viena stara spēku jauš. Un tikai retais teiks, ka nieki, Ka upei nevajag tik strauji plūst – Pat pāri akmens saltai sirdij Ik pavasari ledus kūst. Un tikai retais teiks, ka nieki, Ka upei nevajag tik strauji plūst – Pat pāri akmens saltai sirdij Ik pavasari ledus kūst. Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī, Kā avots, izslāpušajiem kas liegts, Ir tavu acu skatiens senilgotais No sapņu mirkļiem atgriezies.