Raimonds Eizenšmits

Vēl viens rīts Vēl viens rīts nakti šķeļ, būs jauna diena, Saules ceļš sev līdzi aizvedīs, Tavus matus savos staros vīs, Skumjas aizdzenot prom. Kā ikreiz atkal atstāju Tevi es Vienu pašu, kā vēlējies, Sapņu burvības pasaulē, Diviem vietas kur nav. Piedz. Savus sapņus plaukstās sveram, Vai tie kādreiz nāks, Vēl ik mirkli kāri tveram cerībās, Reizēm izjūk viss, ko ņemam, Vai gan brīnums kāds, Ja no jauna pilis ceļam krāsmatās? Klāt jau nakts, Mēness slīd pa Piena ceļu, Skumja zvaigzne Tavā logā krīt. Nezinu, kas sagaida mūs rīt - Cerības vai vilšanās?

Kastaņkoks Man ielīkst istabā kāds zars, Kāds koks pa logu sniedz man roku. Es skatos: baltu dūju bars Ir pielidojis kastaņkoku. Viņš naktī izplaucis un zied – Šis vecais koks ar mieru rēnu, Ko tikai mūža galā vied, Kad mazāk saules, vairāk ēnu. Nav apses vieglprātības tam, Nav viņam dziļās egļu smeldzes, Bet skatiens gaišs līdz vakaram, Kad atplaukst gars no dienas deldzes. Viņš – domātājs starp kokiem tiem, Kas likteni sev jūt kā brāli Un kas zem griežņa asmeņiem Ne kliedz, ne zarus svaida tāli. Draugs, kastaņkokam roku sniedz, Viņš ir kā sirdsapziņa tava. Uz galda viņa ziedu liec – Tur viltības un glaimu nava, Glaimu nava.

Piedod man, Jūra! Mierīga rītos un saulaina dienās Tu smaidi, un acis tev zaļgani zvīl, Bet brīdi, kad vētraini vakari pienāk, Tu gribi, lai tevi vēl vētraināk mīl. Tu proti, gan čalot, gan dziedoša stāstīt Un matus kā viļņus pie krūtīm glaust. Tu vari līdz skurbumam glāstīt Un priedes lauzt. Kas liedagā vēl dzintaru meklē, Tam smieklus kā šļakatas sejā tu svied, Bet sirdij, ko nebaida dzīle un pekle, Tu atklāj, kur skaistākie koraļļi zied. Tu izdzist liec kvēlākām saulrieta lāpām, Jo diena ir īsa, bet šķiršanās sāp, Un veldzi vairs neatrast dīvainām slāpēm – Dzer tevi cik dzerdams, vēl vairāk slāps ... Kam dziļumu savu tik ilgi tu slēpi? Bez tevis uz zemes vairs nespēju nīkt, Kaut zinu, ka zaigajā klēpī Var arī slīkt. Ai, jūra, jūra! Kam šalkas man devi? Nav selgā vētra, bet sirds mana šalc! Jel piedod, jūra, ka dziedu par tevi, Bet lūpās deg vārdi, ko pateikt nav ļauts.

Lūgums Mīļi lūdzu īsu brīdi Tavu roku paturēt, Manā nosalušā rītā Lakstīgalas sameklēt. Pāri upēm aizsviest skumjas, Bērzu sulās veldzēties Un tad rasas klātā dienā Tavās acīs patverties. Mēness gaismos mūsu ceļu, Saule ziedus izkaisīs, Gaujas malā klusas ilgas Savus spārnus ieraudzīs. Un mēs nebūsim vairs vieni, Bites stropos medu vāks, Atmiņās uz mūžiem paliks Mūsu mīlestības stāsts.

Kād’ mīlestīb’ stāst’ Reņķedārze es uz dančiem saspazines ar vien skuķ Bij no Ķīšgal, ne no sprančem, aber smuk kā Havajs puķ. Ziede lieps un mēness smaide, sierds sāk mutul mest kā grāps, Šī man apsoles ka gaides rītvakar pie dižes kāps. Oi, oi, oi, oi ... Pulksteņam es groze ceijers, piers no gaidīšans jo slapš, Pēdig met pie mals es veijers, melle dungriņ kar iekš skap. Pūgcaurume iesprauž pojen, šlipsē ielej kliedēr smārž, Komandaj es uzsauc – mojens, laimīgs nokāp nost no bārž. Oi, oi, oi ... Tukšem rokem nav jau mode iet uz satikšnes ar brūt Sagrabinā kapiķs – bode nopērk stiklens – vesel tūt. Iet un doms kā rudens migel tur uz čikstiņ bulvār stūr, Tur nāks outobus, kas žigel vedīs man pie skuķ un jūr. Oi, oi, oi ... Nenok, Soul aiz jumtem riete, pacietībai izsprāgst spund, Outiš pienāk pieturs viete nosebojs ve turpat stund. Šturm sāk tie, kas joun un plecig un es kliedz „pie jūr man brūt” Nogrūž četrāps papuc vecig, uzkāp šim uz brūngan hūt. Oi, oi, oi ... Cīnijes par kater meter – stiklens zemē birst kā kruss Pēkšņi atskrien milič četer, otrouj man no outobus. Šitas joks man iznāk sālīt – tiesness piešķir desant sutk. Nu no bruģstārp knierē zālīt un uz tirgplac mālē butk. Vai, vai, vai ......

Solījums Ļauj, lai tagad mana jūra Tavās rokās maigi slīd. Šajā vietā, saules rietā, saules rietā, Gribu tev kaut ko apsolīt. Vēlos, lai pār tavu pieri Mani lūpu spārni krīt. Vai tu domā, ka tiem viegli, domā – viegli Ilgi palikt debesīs? Piedz. Vēl jau esi tu ar mani, Tomēr nebūsi vairs rīt. Izgaisīsi nemanāmi, Nevarēšu saskatīt. Atkal apmaldīšos zvaigznēs, Kuras rīts būs pametis. Vārdi – tukši, kā bez laimes, kā bez laimes, Manās plaukstās iekritīs. Piedz. Vēl jau esi tu ar mani, Tomēr nebūsi vairs rīt. Vēlāk cits tev manā vietā Citu jūru apsolīs.... Citu jūru apsolīs....

Nenāc Es no tevis projām skrēju, Bet tu esi uguns vēju dzīta. Mīļā, nenāc man par tuvu, Uguns apņems rudzu druvu, - nenāc Piedz. Ko lai daru – man trūkst dziesmas, Eju dedzinošās liesmās. Sapņi prom pie tevis raujas, Rokas šalc kā divas Gaujas martā. Nezinu vairs, kas ir jautri, Krūtīs nav nekad tik skaudri sāpēts. Jo vienalga, ko tu dari, Visu, visu, visu vari – tāpēc... Piedz. Vētras naktīs ko lai daru, Logā dauzās oša zari. Pulkstens garas stundas rāda, Vai tu vienmēr esi tāda – laime. Es no tevis projām skrēju, Bet tu esi uguns, vēju dzīta... Klausies, paklausies ar sirdi, Ko tu šinī vārdā dzirdi, - nenāc, nenāc, nenāc.

Priekā! Pacel glāzi – priekā! Dota mums šī nakts. Smaids ar smaidu tiekas, brīdis gūstam zagts. Pacel glāzi, glāzi priekā! Pacel glāzi – priekā! Mirklis vien ir ļauts. Sirds ar sirdi tiekas – atkal projām sauc. Smaidi šonakt draugam, nebēdā par Rīt! Atmiņās būs jaukāk dienas aizvadīt. Vēlreiz glāzi – priekam! Nakts pret rītu trauc. Saules ceļiniekam nevajaga daudz. Līgaviņa mana, kam tu bēdājies? Gan jau kādu reizi atkal tiksimies, Ceļš ir mana dzīve. Kādēļ asaras? Sirds kā bezdelīga – nespiež to nekas. Vien ja tevi citi mīlēt solīsies, Klusu tobrīd sirdī mani atceries! Vēlreiz skūpstu – priekam! Gaišs lai paliek vaigs! Tavam ceļiniekam tālāk doties laiks.

Pieneņpūka Pieneņpūka vējā lido kur to pūš Galvenais ne sejā, mugurā lai pūš. Pats galvenais ne sejā, tik mugurā lai pūš. Ko meklē tu šai vietā, kas tevi šurpu sauc? Kas noticis ar sirdi, tā ritma takti jauc. Kas noticis ar sirdi, tā ritma takti jauc. Tā kā upe plūst uz jūru, Tā kā Saule selgā brien, Tā kā Mēness zvaigznēs ceļu Savu uzmeklē aizvien. Bet ticēt sev vēl vari, jo cerībā ir spēks. Būs jauni pavasari , ko nožēlot nav vērts. Būs jauni pavasari, ko nožēlot nav vērts. Tā kā upe plūst uz jūru, Tā kā Saule selgā brien, Tā kā Mēness zvaigznēs ceļu Savu uzmeklē aizvien,aizvien.

Tev Vējš iesārtajā saulē ziedus meta, Un padebešos balti putni trauc, Jel notici, ka manai mazai sirdij Ir tava dvēsele kā sapnis jauks. Tu esi miers, tu esi mana elpa, Tu esi dzintarlāse vasarās, Tu esi mana nebeidzamā mīla Un būsi vienmēr manās atmiņās. Tu esi bezgalīga atmošanās Un mirklis tas, kam zeltains starojums, Tu esi dzimtās zemes atvasara Un manu ilgu mūžīgs patvērums. Vējš iesārtajā saulē ziedus meta, Un padebešos balti putni trauc, Jel notici, ka visas manas rozes Pēc tevis vien un tavas dvēseles sauc. Tu esi bezgalīga atmošanās Un mirklis tas, kam zeltains starojums, Tu esi dzimtās zemes atvasara Un manu ilgu mūžīgs patvērums.