Raimonds Eizenšmits

TEPAT TU ESI Zem blīviem bērzu vainagiem Blāv krēslā lielceļš – nesalijis. Nakts staigā soļiem gainīgiem, Un liekas man – viss ir jau bijis,- Gan spožā plaiksna debešos Kā tilts pret neaizsniegtām tālēm, Gan jāņtārpiņu punktis zālē, Gan sārts aiz upes plandījošs. Neko Tu nejautāji man, Un es Tev neteicu ne nieka, Vien pulsi delnās sasmējās Aiz kāda pirmatnīga prieka. Tepat bij vakars, te jau rīts Un jāņusārts, jau izplandījis, Un ausmā, gluds kā noslaucīts, Balts lielceļš, lietū nesalijis, Un kaut kas bijis, neizbijis, Skar agri stari padebesi. Un augums, krēslā pavīdošs, Kaut kur tepat, tepat Tu esi. Neko Tu nejautāji man, Un es Tev neteicu ne nieka, Vien pulsi delnās sasmējās Aiz kāda pirmatnīga prieka. Vien pulsi delnās sasmējās Aiz kāda pirmatnīga prieka.

Skaists ir mirklis šis..... Kad noguris esmu no ikdienas steigas Un vietējā bārā sen apnicis viss, Tad „Hārleja” seglos es sēžos un līdzās Ir mīļotā meitene man. Projām no pilsētas trokšņa un kņadas, Kur kāpās aiz liedaga mājiņa stāv. Tur Mēness spīd spoži kā Alabamā, Vien atslēgu jāpagriež man Tu du tū du tu du dū ....... Arvien tālāk un tālāk un tālāk ved ceļš Tu du..... Arvien tālāk un tālāk ved ceļš. Tur noguris ieslīgšu klubkrēslā dziļā Ar skatienu tveršu it visu, kas mīļš Un domāšu: pasaule liela un skaļa, Es tajā kā taurenīt’s sīks Paņemšu pudeli sausā Martini Un ieliešu glāzēs, uz galda kas stāv Un mīļotai meitenei čukstēšu: zini, Te viss, ko vien vēlies, ir Tavs. Tu du ...... Tikai Tavs,tikai Tavs .......... 2x Rītausmā putni mūs modinās skaļi Ar dziesmām, kam vārdus tie vienīgie zin, Jo pasaule balstās uz trim lieliem vaļiem, Kas mūžīgus svētkus jau svin Kad glāzes būs tukšotas, mati tai vaļā, Ko saulrieta stari ar glāstiem nu skars, Tad teikšu: ver cietokšņa vārtus reiz vaļā, Bet viņa tad uzdziedās man. Tu du .... Skaists ir mirklis šis, mirklis šis, mirklis, jā gan Tu du ... Skaists ir mirklis šis, mirklis, jā gan 2x

Kad sirdī sāpes pāriet sāk, Drīz pārbaudījums jauns būs klāt – No kura stūra piezagsies, Vai līdīs, vai kā suns tas ries. Vai spēsi tu tam pretī stāt Vai nāksies galvu līdzi māt, Kā aizšauts zemē gāzīsies Un vējš tev pāri brāzīsies? Tur kluss un vientuļš gulēsi, Par bērnu dienām domāsi, Kad zāle bija zaļāka Un Tava balss tā skaļākā, Kad itin visu zināji Un visas mīklas minēji. Tas laiks, kur atgriezties un būt, Kad darīji vien sirds ko jūt. Bet ticu, vēlreiz celsies tu, Lai droši kājās stāvētu, Ko vētras nespēs vairs ne liekt, Ne aizpūst prom, ne sejā smiet, Jo spēkus sevī radi tu, Lai savas šaubas pieveiktu Un sirdī mieru atrastu.

Vai jūti Tu, kā naktī pļava tvan, Vai dzirdi Tu kā naktsvijoles skan, Un zilā debess pulkstenī Mums spožas zvaigznes laimes mirkļus skaita? Kādēļ tik naktī lūpas uzdrīkstas, Kādēļ tik naktī rokas uzdrīkstas, Un arī naktsvijoles šīs Sāk spēlēt maigu melodiju mums? Piedz. To dziesmā tik daudz skurba prieka, Daudz gaišu skumju to dziesmā skan, Bet jūtu es, ka arvien smeldzīgāks Šis motīvs kļūst , kā rekviēms. Vai zini Tu, kas naktsvijole ir - Tā mūsu abu pirmā mīla, draugs, Nakts viņas laiks, nakts mūsu laiks Un visi zin, ka ilgi nezied tā.

SONETS Spīd ceļa olis, lietos nomazgāts. Ko atminies? Ko tajā atpazīsti? Tu netraucies vairs, dziņu skubināts, Tu sen vairs nealksti un neienīsti. Viss atmests, kas reiz lūgts un aicināts, Un vai maz lūgts – tu neatceries īsti. Kas lolots, mīlēts, saudzēts, apraudāts, Par zemi top. Un tu kā zeme dzīsti. Viss izdēnējis, ilgu lietu skalots, Viss izbalojis, daudzu sauļu balots. Pār kurmja cēlumu klūp stomīgs solis. No tevis stāstus kaismīgus vēl prasa, Bet nožuvusi spožo rītu rasa. Snauž valgās smiltīs plakans ceļa olis.

Gaujas svīta Te manu daudzo bēdu svini Un daudzo prieku sudrabs skrien. Ko tu par mani, Gauja, zini, Uz zemes nezin vairs neviens. Tas izziedējis ievu ceros Un rudens liesmās dedzis gaišs, Es arī pats vairs neatceros, Kas katrā vietā sirdij kaiš. Bet pēkšņi jāapstājas kraujā. Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz. No kā tu pēkšņi dauzies straujāk, No kādas zemestrīces sirds? Nav atbildes. Vien dobjā dunā No gadiem aizmirstība grūst. Bez vārdiem mīlestība runā – Tā, kura bija un kas būs. Bet pēkšņi jāapstājas kraujā. Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz. No kā tu pēkšņi dauzies straujāk, No kādas zemestrīces sirds? Nav atbildes. Vien dobjā dunā No gadiem aizmirstība grūst. Bez vārdiem mīlestība runā – Tā, kura bija un kas būs. Tā, kura bija un kas būs.

Baltās pļavas Vēl jau blakus citām pļavām Tādas ir, kas baltas zied, Tāpēc neejiet tām garām, Arī citiem neliedziet. Vienu ziedu – ne jau vairāk – Sev pie krūtīm piespraudiet, Un tad ejiet prom vai tālāk, Un par sauli domājiet. Piedz. Lai tās pietiek visām dienām, Rudeni, kas solot nāk; Lai ir gaiši tad, kad vienam Nāksies tumsu kliedināt. Ja jau blakus citām pļavām Tādas ir, kas baltas zied, Neejiet nekad tām garām, Arī citiem neliedziet. Piedz. Lai to pietiek visām dienām, Rudeni, kas solot nāk; Lai ir gaiši tad, kad vienam Nāksies tumsu kliedināt. Vēl jau blakus citām pļavām Tādas ir, kas baltas zied, Tāpēc neejiet tām garām, Arī citiem neliedziet. Vienu ziedu – ne jau vairāk – Sev pie krūtīm piespraudiet, Un tad ejiet prom vai tālāk, Un par sauli domājiet, Un par Sauli domājiet, Un par Sauli domājiet.

Vēlējums Diena kā diena Vai Saule spīd, vai lietus līst,vai lietus līst, Tik tu tai vari krāsu piedot, Tik tu to vari piepildīt. Kad darbi iesāktie jau galā Un tālāk nebūtu kur steigt,vairs nav kur steigt, Tad kaut kur zemapziņā tālā Jau tevi varavīksne sveic. Piedz. Līksmai dienai - putnu dziesmu, Aukstai - ugunskura liesmu, Labam miegam - jūras šalku,šalku, Lielām slāpēm - rasas malku, Karstai dienai - vēju lēnu, Nogurumam - vēsu ēnu, Tumšai naktij - zvaigžņu lietu,lietu, Sirdī mīlai - siltu vietu! Diena kā diena Nāks vakars, vēl viens rīts,nāks vēl viens rīts, Kā palu ūdens upju krastus Laiks mūsu sapņus piepildīs. Piedz. Līksmai dienai - putnu dziesmu, Aukstai-ugunskura liesmu, Labam miegam - jūras šalku,šalku, Lielām slāpēm - rasas malku, Karstai dienai - vēju lēnu, Nogurumam -vēsu ēnu, Tumšai naktij - zvaigžņu lietu,lietu, Sirdī mīlai - siltu vietu!

Dziesmiņa par alu No apiņiem un graudiem darīts un koka mucās krāts, Kopš senu seniem laikiem tam miestiņš bija vārds. To svētku galdā cēla un godāja labprāt, Pat likumus par alu izdeva. Alus, alus, alus, kad vasaras tveice māc, Alus, gaišais, alus top jautrāks prāts. Gan Aldaris, gan Cēsu, gan Tērvetes jo labs, Gan Užavas, gan Bauskas, gan Valmiermuižiņas, Gan Lāčplēša, Piebalgas, gan arī Mītavas, Ar Jāņu sieru labi saprotas, arī Brenguļu Alus, alus, alus, kad vasaras tveice māc, Alus, tumšais, alus top lustīgs prāts. Ir pierādīts un zināms, ka alus tiešām labs, To saprātīgi dzerot neviens nav kļuvis švaks. Tas noņem stresu, mierina un krietni uzlādē, Pat miesas kaites bieži izārstē. Alus, alus, alus, kad vasaras tveice māc, Alus, vēl viens alus - top priecīgāks tev prāts. Alus, alus, alus, jel droši pulkā nāc, Alus, labais, alus, top lustīgs prāts, Alus, alus, alus, top lustīgs prāts.

Tev jāatnāk Tev jāatnāk, lai cauri sāpēm Es spētu īsta prieka slāpt, Lai varētu pa dienu kāpēm Vēl nenoguris kāpt un kāpt. Tev jāatnāk, lai, saules zeltīts, Deg šogad visu ziemu dārzs, Lai katrs vārds ir laimei veltīts Un katrs skatiens smaidu kārs. Tev jāatnāk, tev jāatnāk, Tev jāatnāk, tev jāatnāk. Tev jāatnāk, lai marta palos Most jauna pavasara rīts, Lai manu mežu koku galos Viss putnu dziesmās skan un trīc. Tev jāatnāk, tev jāatnāk, Tev jāatnāk, tev jāatnāk.