Man tā vienmēr šķitis bet vai zināji Ka par sapni kļūsti vēl pirms piedzimsti Un nav tik svarīgi vai tam noticam Tāpat mēs tajā gandrīz vienmēr noslīkstam Ātrāk, ātrāk vēl Un manī sāk bailes plīst No debesīm zvaigznēs kritīs mums tad Tālāk, tālāk vēl Gribu savus soļus spert Un mūžību un mirkļus sirdī tvert Dod man roku un aizmirstam Cik elpas kādam par to atdodam Un krājkasē drīz dienas vairs nebūs kur likt Būs jātēlo muļķi, jābrauc pa zaļi Tā drošāk galā var tikt
Šķiet katra diena kā sākums jauns Tik daudz uz šīs zemes ir ļauts Tu vari ieskrieties sienā kā auns Un tad smieties tik saldi kā klauns Bet kāpēc ir tā, ka no tā visa kādreiz var palikt bail Un kāpēc no visa beigās kā no sapņa nevar pamosties Šķiet katras beigas kā sākums jauns Tas ir kā piedzimt vēl un vēl Un lidot kā brīvajā kritienā Un tad jautāt pēc tam kā Un kāpēc ir tā ka no tā visa kādreiz var palikt bail Bet kāpēc no visa beigās kā no sapņa nevar pamosties OOOOO....
Tik tālu šķiet, bet jātic brīnumiem ir ir soli, Pat ļoti Man naktī galva griežas skatoties kā krīt zvaigznes, Tās aiznes Un no kā mums jābaidās? Mums kopā jādodās un par to nav jāšaubās Bet suņi ries, tie virsū skries Un mums nav jābrīnās, ka tā Un tur tālumā ir kaut kur gals Bet mums tur jātiek kaut arī ir sals Un mums tur jātiek... Ir vieglāk smieties nekā raudāt, bet līdz tam vēl jātiek Tā notiek Un atliek atcerēties to, ka vienmēr visam nav jābūt Nav jābūt!...
Tik daudz man ko teikt Bet jēgas tam nav Kaut sienā tu skrien Tāpat vien Un šķiet ne par ko Nav jāpārdzīvo Kaut mēdz par mums smiet Tāpat vien Mēs varam noticēt tam Ka mums tikai jāmeklē Jo ir jābūt kaut kam No saules un no smiekliem Un kaut kur starp planētām Ar desmit kapeikām Var mākoņus pirkt Un ja vēlies varbūt laiks pat apstāsies Un kad brīžiem kaut kas trūkst Viss liekas tik rūgts Ka pat sienas sāk spiest Tāpat vien Bet pie visa pierast var Kaut uz pieredz rakstīts man Ka vairs neticu nekam Tāpat vien
Ir brīžiem tā, ka vieglāk nesaprast neko Un nedomāt kāpēc būs tālu jāiet Pat diennaktis, lai kādreiz tiktu galā mēs Var gadīties, ka viss būs pārāk tālu vai pārāk daudz Nu, tā, ka paliek baisi, Bet nebaidies, es ticu brīnumiem mazliet Un varbūt, ka nav nemaz tik grūti izlikties Par klauniem, kuriem visu laiku jāsmejās Tikai žēl, ja kādam beigās paliek sevis žēl Un mana sirds, tā skrien un dauzās tagad kā nekad Bet cauri smiekliem var izskatīties nedaudz savādāk Tikai žēl, ja kādam beigās paliek sevis žēl Un tā vien šķiet, ka laiks ir nedaudz pasteidzies Pat tik daudz, ka no tā būs ko aizņemties Bet kāpēc nē, ja tā ir vieglāk kā pret sienu atsisties
Un ja tu prasītu kā, es atbildētu vienkārši: labāk, šķiet, ka nevar vēlēties vien lieki piebisltu gan, ka ja par visiem varētu , par brīvu velti laiku nopirktu Bet ja neskaita to, šķiet, ka viss ir kārtībā Un man nav laika domāt kā citu skaļi lamāt es tveru ,šo mirkli, ko nekad neatgūšu, ar abām rokām cieši, kaut nesanāk tā bieži, bet tā notiek , tā notiek,tā notiek biežāk nekā varētu likties Un ja tu prasītu kā, es atbildētu tikai tad, ja no sirds tas būtu nācis, un lai cik dīvaini skan, bet par laimi tikai man mazliet ir no zvaigžņu radiem bail Bet, ja neskaita to, šķiet, ka viss ir kārtībā, Un man nav laika domāt kā citu skaļi lamāt es tveru ,šo mirkli,ko nekad neatgūšu, ar abām rokām cieši kaut nesanāk tā bieži bet tā notiek , tā notiek,tā notiek biežāk nekā varētu likties bet tā notiek , tā notiek,tā notiek biežāk nekā varētu likties Un man nav laika domāt kā citu skaļi lamāt es tveru ,šo mirkli,ko nekad neatgūšu, ar abām rokām cieši kaut nesanāk tā bieži, bet tā notiek , tā notiek,tā notiek biežāk nekā varētu likties Tev