Nātre

Ārā vasara, es izeju ielās šortos, čībās, Ar Aldari rokās paķeru vilni Jūnijā, Debesis bez mākoņiem - viss apkārt ziema, Ir pat pārāk labi un tas mani drusku biedē, Dienas bez skumjām naktis bez bezmiega, Visapkārt pavērusies laime izdomāja palikt, Henesiji, pasākumi, kuros pazūd grami, Zem laba breika bija čiliem vai drami, Jancis māzē pērk, vecis dara, nepārprati, Man jau kuro dienu ļoti besī skaidrā, Citi bēg no izvēles - es bēgu no tukšuma, Smiekli palīdz aizmirst, ka jēgas nekam nav, Dienas, nakts pieturas rīta regejritmā, Dienas pludmalē vakaros ar glantu rajonā, Bezrūpīgi vadu laiku gadalaiku izbaudot, Gribas paņemt otu rokās - uzzīmēt tos skatus, Citur nebūs labāk, tā ir patiesība, Jo lielāka pilsēta, jo lielāka vientulība, Liekas vienmēr kaut kas trūkst, liekas nebūs gana, Reti tādas dienas tā kā šitā - negruzī, Skaistā Rīga rīt no rīta pamostoties, Acu priekšā būs brīnišķīga, Kamdēļ mīzt, kamdēļ neticēt tam pozitīvam, Vairāk īstas mīlestības, tas šai vietai palīdzēs. Lietus laikā netīrais ūdens skrien pa notekām, Es verandā laiski sagaidu pēcpusdienu, Nav vairs manī jūtu, kas sagrāb pie rīkles, Nogāza zemē neļāva atbrīvoties man, Ja ātri spēj tu pielāgoties visam, tas ir pluss, Jo no tā ir atkarīgs cik tu būsi laimīgs brāl, Es tieši šodien jautāju, kur jūs esat tagad, Mazās vieglprātības un lieli sapņi jūsu, Tāpat kā mūsu, tāpat kā pārējo, kas apkārt, Šajās dienās Jūnijā tur ārā auksti ir, Es samiegojies, saburzīts, noglumīts, Tomēr esmu noskaņojies - sev aiziet ieliet kafiju, Pa vidam kāds tur man, tu atkal ar savu mūziku, Abida neierubī, citi tikmēr kļūst pa ārstiem, Nozudu līdz vakaram, es pavēnī zvilnot, Es jutos apmierināts, es lieki nelauzu galvu, Kam skumsti tu, kam tu skumjām atdodies Vasara pārvērta drūmās ielas man visapkārt.

Kāds teica cerība kaunā nepieviļ, Šī mūzika sevī neievelk, ja izprasts netiek dziļi, Nepilnīgas zināšanas noved pretrunās, Brīnišķīgi to ir sajust uz savas ādas, Prāta vārdi šī nav pašapliecināšanās, Pārsteigt vajadzēja frāzei, kas būtu nākamā, Darbā dūres zem tīkla mīklaini darbojamies, Kamēr jūs no sevīm tēlus skarbus radiet, Mūs aiznesa vēji, mums nevajag būt blakus, Es tiku tālāk, jo es dziļāk raku, es tev saku, Miksteipa dziesmām pat nevajadzētu nosaukumus, Man tas ir viegli, barjeras vajadzētu nojaukt jums, Starp ekskluzīvu, starp jumtu ko var noraut jums, Un starp divdesmit vārdiem pa visu dziesmu, Miegains attēls aizplīsušā spogulī, Pārāk bieži kļūdos solot rīt nekautrējoties, Ļaujies klaju paustiem instinktiem, Gaidīji taču to pašu, bet kā melnstrādnieks pašī, Ja manā galvā tevis nav, Es ar liekiem jautājumiem neapkrauju, Atbildēt par vārdiem vajag, to es iemācījos, Durvis uz apgaismību, tajās ienākt bijos, Pretrunīgi viedokļi, kas apkārt klejo mums, Bet tik daudz, kas tapa skaidrs uz priekšu ejot mums, Ziedošanās bez atlikuma to atlikt dumi, Es redzu citus, kurus apreibina panākumi, Simpātijas, labvēlība, pacilājošas apceres, Patiesībā sapis prātu tev vai aptver to, Stihijas soļi, evolūcijas suni rūci tu, Viens no tiem, kas ordeņiem grib pilnas krūtis tu, Jums vēstījums, kopā saplūdušas straumes, Pilsētas folklora trauslos prātus traumē, Muzikalitāte palīdzēja izrauties, Dabisko līdzsvaru tie tiešām grib izjaukt tie, Mainīgi elementi, bet pamats stabils ir, Interesentiem lamatas neizliek, tajā brīdī, Šī ir jauna lapaspuse, kas tapa klusi pagrabā, Plus ierakstīto materiālu gribas saglabāt, Pazudušie ieraksti gadu tukši bez iedvesmas, Tos šodien liekas kompensēja adresējot šo, Visiem maniem cilvēkiem, visiem tiem, kas paliek, Mums vajag aizdedzināt džointus šodien, vajag saliet, Pūles attaisnojas, nozarei nav nozīmes, Attaisnojot notikumus patiess pūlis pavilksies, Kur tu spēku ņemsi hārdkor emsij, Daudziem emsijiem sen jau vajag saņemt pensiju, Tur ārā graustu miljonāru cienīgi skati, Vai arī esmu vienmēr labi dramatizēt pratis, Krīze katrā mājā, visi vairāk zog, Viss ir labi līdz tu atrodies aiz žoga, Neviens te neglorificē ielu kultūru, Ne cieņas apkārtējo dēļ mēs šito darām, Un tam ir jānotic.

Es bēgu, izeju ielās tikai vēlos vakaros, Kad neredzu sejas tiem ļaudīm, kas nāk pretim, Klejoju, man gribas tā nevienu nemanītam, Līdz rītam apātiski blenzt uz to pilsētu, Esmu noguris te būt, esmu vientuļš, Kreisā Krasta rajona labirintos iekšā, Es smoku nost te, es te baidos sapūt, Jo jūtu to, ka te jau daudzi iestrēguši mūžam, Cik vēl ilgi slēpšos, cik ilgi izvairīšos, No patiesības domā kādreiz izmainīšos, Un vai pēc gadiem desmit tu mani gribēsi vēl blakus, Ja es bēgšu tā kā tagad saku atklāti - man sirds, Dienu dienā es te nīkstu, liekas izejas vairs nav, Vai viss ir tik vienkārši vai varēja tā būt, Ļoti iespējams, reizēm mani biedē īstenība, Proti nobīstos es, pats no saviem grēkiem, Es bēgu no sirdsapziņas, bēgu tālu prom, Ar domu, kas būs labāki laiki, bēgu neatskatoties. Es sapratu dzīvē man nevajag, Nebaida, tas ka beigās paliksi viens tu, Prom no tevis, prom pazūdot, Tikai tad es ieraudzīju, man tagad ir. [2x] Es bēgu, deglim baigi bail pat atskatīties, Esot ielās ceļā pagadīties nejauši, Tiem, kas seju manējo labprāt ieraudzītu, Tiem, kas seju manējo labprāt sadauzītu, Ārā tur tik ļoti daudzi ir uz pontiem, Neesmu neaizskarams, tāpēc krūtīs nemiers man, Vēl tikai drusku un nevajadzēs vairs badoties, Pie sevis nodomāju - tikai nevajag padoties, Kaut seko atmiņas, kas neļauj koncentrēties, Ir grūti atcerēties, kā jādzīvo bija agrāk man, Tagad ir daudz labāk par spīti tam, ka bēgu, Bez asarām un nožēlas, jo manī mīt mūzika, Es pieradu pie vienaldzības, kas man apkārt strāvo, Sevī viņu ielaist ļāvu, tobrīd tā bija izeja, Aizbēgt no pienākumiem, atbildības, Man tam tagad spēka nav, domā vispār kādreiz būs, Īstenība, kas daudzus biedē, daudzus salauž, Patiesībā neļauj novērtēt cik te skaisti ir, Tu mani neredzi, es tikmēr distancējos, Es bēgu, jo man citas izvēles nav bijis, pierodi.