MESA

Saki man "kur palikuši tie laiki?" Kad dvēsele dzied trīsot miesai, Kur palikusi jēga dziesmai, Tūkstošiem dziesmu, bet neticu nevienai. Pasaule griežās ap tevi, Un TU ar izkārtu mēli, Centies skriet tai pa priekšu Un nepaspēj, nepaspēj, nepaspēj.. Nomok prātu šī mazuma piegarša, Tād nelāga tukšuma sajūta Iekams, neesi ticis pie kārotā labuma. Diendienīgs paliek ar sevi sarunas, Joz pakaļ akli sapnim, Kas apmēram pēc nedēļas jau apnicis. Un tikai tad kad paklupis aiz akmens Atskārt' cik tomēr maz ir atlicis. Kam ir jēga, kas ir laime, kur ir sapnis? Jauns telefons vai auto šaudās acis. Bieži jaucam, jo kādam tas ir izdevīgi Lai nestāv uz vietas, bet skrien kā neprātīgs. Reklāma, reklāma, programē tautu, Piecu minūšu atmiņa un pat tas jau ir par daudz. Nākamā paaudze par robotiem aug, Cilvēkam būt viegli, bet cilvēciskam nav. -- 2x -- Kopā pazudīs, viss ar mums Visu ņemam līdz, mēs, pēc mums. Un tikai paliek nepateiktie vārdi mums, Nepabeigtais izlīgums, iztrūkums, visa tumsa. -------- Maldīgs priekštats par laimi, nav nekas jauns Izksats, amats, cik pelni un ar ko brauc Ja tā visa nav, man jau būtu kauns Tā jau cilvēciņš tu labs, ja cilvēciņš bez naudas Simts kalpi kalpo sev un viņiem par to maksā Sešas stundas pārvēršas par nulle līdzi kapā Viena dzīve tik uz priekšu, cel to buru mastā Gan jau ellē arī varēs roka roku mazgāt Pastāsti man lūdzu, kas paliks pēc tevis Mani neinteresē tavi konti un bilance un drēbes Gadiem krātā manta egoismu grozā Saki, ka es kļūdos un nav pamata tā domāt. Gods man ir devis dzīvi tā ir mana paradīze Mana ģimene man apkārt tie ir mani karavīri Mana bagātība ir dārgāka par naudu Emociju karuselis, te smejos, te raudu Mana laime ir viņu laime sejā Viņu pirmie vārdi, viņas pirmā deja Mana laime ir mana bieza atmiņas klade Ko paņemšu es līdzi kad pienāks tie gadi -------- Kopā pazudīs, viss ar mums Visu ņemam līdz, mēs, pēc mums. Un tikai paliek nepateiktie vārdi mums, Nepabeigtais izlīgums, iztrūkums, visa tumsa. -------- -- 2x -- Visu ņemam līdzi neatstājot neko Kopā pazudīs viss ar mums kad mēs prom Visu ņemam līdzi neatstājot neko --------

Kas bija vakar, Pirms mēneša, gada, mēģinam atcerēties atkal. Un mums atkal neizdodas, doties šodien, par rītdienu prieks ir neviltots. Plāni kā jau katram mums ir vairāk, viss būs, Uzcelt māju, iestādīt koku, nosist čūsku. Turpinam darīt kā līdz šim, ka neierūsam, bet brīnamies, kāpēc jaunus iespaidus neigūstam. Drosme sapņot, bailes darīt, rītdien viss jau saplānots, tad labāk parīt. Ķeramies klāt, bet atmetam, jo nesanāk, līdzīgi kā roķene uz estekādes. Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas padoties grasos, Tikko es ka padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man sakot. Nevar būt tā ka Tu, kaut kur ej un nekur nenonāc, Katrs ceļš ir reiz sākts tākā stāsts. Uzmauc zābakus Tu, deviņjūdžu un dodies tālāk, Atklāt sev to kas vēl neatklāts. Atklāt sev to kas vēl neatklāts. Atklāt sev to kas vēl neatklāts. Ja man kāds lūgtu noraksturot sevi, k as es būtu, kosmonauts vai grāmatvedis? Profesija, tākā rinda ordeņu pie krūts, bet vēl tik daudz nav redzēts un daudz kur vēl nav būts. Ceļš nav grūts, grūtāk ir to iesākt. Pārvarēt bailes, iekams bailes pārvar manā vietā. Vai vismaz atcerēties spēju, s avu pirmo vārdu, pirmos soļus pirms es jau skrēju. Ar pieri stenderē, nogaršoju bezmaz visu tabulu Mendeļējevu. Bet vai tas mani apturēja, protams ka nē, varbūt tikai čakarēja. Ir četras debespuses, redzu tikai Ziemeļus, p alūkojos apkārt, izkustinu kakla skriemeļus. Jo galvā tak ir smadzenes un nevis kieģeļi, izmantot šo potensiālu ko kāds ir iedevis. Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas padoties grasos, Tikko es ka padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man sakot. Nevar būt tā ka Tu, kaut kur ej un nekur nenonāc, Katrs ceļš ir reiz sākts tākā stāsts. Uzmauc zābakus Tu, deviņjūdžu un dodies tālāk, Atklāt sev to kas vēl neatklāts. Atklāt sev to kas vēl neatklāts. Atklāt sev, atklāt sev.