MESA

[Intro] Am G Dm E [Verse] Am Tas bij sen tur Parīzē G Starp baložiem un avīzēm Dm E Bez pēdām, kad pazudām mēs [Verse 2] Am Atslēdzām, kas atslēdzams G Un palikām mēs neredzami Dm E Pasaulei kurā dzīvojam mēs [Verse 3] Am Brokastīs nav maize piens G Bet kruasāns un šampāniets Dm E Un laiks ko cik gribam varam stiept [Verse 4] Am No uzrakstiem, ko nesaprast G Mēs mācījāmies kas i kas Dm E No kartes pa Parīzes trotuāriem [Chorus 1] F Ej, kur bija sākums C Ej, būt vienkāršākam Dm Am G Ej, mums visiem aizmirsies o ou....

[Intro] Am G Dm E [Verse] Am Tas bij sen tur Parīzē G Starp baložiem un avīzēm Dm E Bez pēdām, kad pazudām mēs [Verse 2] Am Atslēdzām, kas atslēdzams G Un palikām mēs neredzami Dm E Pasaulei kurā dzīvojam mēs [Verse 3] Am Brokastīs nav maize piens G Bet kruasāns un šampāniets Dm E Un laiks ko cik gribam varam stiept [Verse 4] Am No uzrakstiem, ko nesaprast G Mēs mācījāmies kas i kas Dm E No kartes pa Parīzes trotuāriem [Chorus 1] F Ej, kur bija sākums C Ej, būt vienkāršākam Dm Am G Ej, mums visiem aizmirsies o ou....

[Gm] [Eb] [Bb] [F] Vieglāk ir uzlikt capo uz 3. ladas un spēlēt [Em] [C] [G] [D] Melnais mākonis savilcies manu galvu spiež Zemāk, zemāk pie zemes, bet nesūdzos arvien Turu taisni es muguru, taisni turpinu iet Pat ja beigas nav tālu, saku – vēl mazliet Antarktīda jau pušu, ledus kluči kūst Kamēr zeķes uz balkona manā saulē žūst Kamēr spēlējas augšā ar mūsu likteņiem Varam izmīt pa rajonu mēs ar riteņiem Ko vairāk man vajag, kā jumtu virs galvas Daudz Tevis man blakām, tik daudz lai kļūst sauss Lai ir ko mums apēst un, lai ir ko mums dzert Brālim durvis ir atvērtas Piedziedājums: Un mūsu elpas Kā vilcieni nāk, vilcieni iet Un virzienā Nezināmā, cilvēki skrien Un lai tik tālāk Vilcieni nāk, vilcieni iet Kā tanī stāstā Neatvadies, mēs satiksimies Naudas tirgos viss sarkans, līkne zemē skrien Bet es pēdējo atdodu stūra ubagiem Gan jau komēta kāda drīz mūs apciemos Es tad paņemšu kameru, skats būs satriecošs Posta Kalifornijā, mežus ugunsgrēks Bet es iestumju laivu lēnām ezerā Ņemu uztinu vienu, to ar ķiršiem Gaidiet atpakaļ mani tikai pirmdien Ko vairāk man vajag, kā jumtu virs galvas Daudz Tevis man blakām, tik daudz lai kļūst sauss Lai ir ko mums apēst un, lai ir ko mums dzert Brālim durvis ir atvērtas Piedziedājums 1x

Ir grūti nosēdēt uz vietas, kad viss iekšā dīdās Soda kvītis čupā liekas, bet gāze spiežās grīdā Nemiers šķiet jau kļuvis daļa gaisam, kas plūst plaušās Savukārt miers - ekskluzīvi tik tam kungam tur augšā Meklējam ātrumu, kas pārspēs pašu gaismu Vajag tik atrast, kur kosmosā paverās skrejceļš ar segumu taisnu Pirksti mūsu noskrien pa klaviatūru vairāk nekā kājas Domas aizlido kosmosā, bet ķermeņi nepamet mājas Info nimfomāni, izsalkuši tekstuāli Bet vai viss, ko zinam, baro intelektuāli Seksuāli kustīgas bildes uzrunā mūsu prātus Ļaujot asarām birt no dziesmām, kurām pat nezinam vārdus Piedz....

Es redzu laiku kā nogriezi no A līdz Z, Un katru dzīves notikumu, kā ejot sānslīdē, Filma gar acīm, kā vērot no malas, Bez ieejas biļetes , bez popkorna un alus, Smilšu graudi birst, ēna krīt un ceļās, Laiks iet , kāds mirst , kamēr citur smejās, Pazīstamās sejās, es lasu laika pēdas, Ar katru tikšķi, jūtu paliek arvien mazāk spēka, Mazāk bēdas un arvien mazāk prieks, izmisīgi centieni izmēģināt to, kas liegts, Vērtīgāko paturēt, atšķirot, kas lieks, Līdz brīdim, kad kliedzot, jālūdz vēl mazliet, Kad pēdējais zobrats knapi grozas, Izpratne tad par iztērēto laiku mostas, Izbērtie smilšu graudi, ko vairs nevar savākt, Kapēc es nedomāju ātrāk?...

ne pirmo reizi runājam par atrunām pinos kā vista pa pakulām rūgtā patiesība liekas pūles neprasa sākumā vai beigās var pielikt vārdu nekas visam savs laiks, savi apstākļi un vieta piecas pāri plikai rokai, veikals jau ir ciet ja nedēļā būtu vismaz savas dienas astoņas es noteikti visu paspētu, aizvest, savākt, atdot kam man trakot, tā zemeslode pati griežas laiks nav inkaso, lai tak min uz papēžiem mazsvarīgām lietām laika neatrodas viss kas nav parāds, pagaidīs, var neatdot uzlieku uz svariem, ģimeni un darbu kausiņš nosveras pa lab’, un es arī mīļotās rokas vietā rokā telefons, TV discovery par rozā NLO veltīgām lietām grēda uzmanības kur pazudusi diena tu jautā sev pusnaktī kaut kas iesākts, kaut kas pusdarīts bet tuvajiem neatlika laika uzzvanīt liekas, ka esmu tepat, blakus tepat, bet tik tālu, tālu, tālu, tālu (2x) liekvārdība draugu starpā kā sunim blus’ ikdienas mainīgā informācijas plūsma šodien nepateiktais, rīt pateikts būs apsēstības paveids, kas stumda, grūsta mūs kad izdevīgi pašam, laiks top elastīgs tā ir tikai vēstule no ģimenes var nelasīt svarīgāk ir pretī atlaidēm skriet nekā zvans mammai, sveiki, kā tev iet piecas stundas internetā pavadīt ir nieks bet aizbraukt uz kapiem neatrodas stunda liek’ kad pakaļa svilst, tad dievam uzklausīt pienākas bet par to, ka viss ir labi, pateikties piemirstās jautājuma beigas noskaidrotas, jau ir gabalā reto reizi pirms cilvēks pamosties pamanās ar vaigu sevi salamāt neizbrauks cauri sākam tikai saprast tad, kad atpakaļceļa nav ar āmuru pa galvu, lai tu tagad aptvertu tevi ir tukšas rokas, bet dzīvei pilna atvere visiem viens liktenis, biļete vienā virzienā mosties, tas ir mīts, ka dzīve sākas pirmdienā liekas, ka esmu tepat, blakus tepat bet tik tālu, tālu, tālu, tālu (2x) kaut kur esmu es, kaut kur esam mēs kaut kur tālu prom, prom tik tālu, tālu, tālu, tālu liekas, ka esmu tepat, blakus tepat bet tik tālu, tālu, tālu, tālu (2x)

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs. Es spolēju kādreiz vietas, bez ambīcijām. Dzīve bija kā stienis bez svariem, ko es cilāju. Nolaist līdz kaklam, tāpat kā uzgrūzt atkal. Ja nesit ārā sviedrus paliek 'borings', var atsalt. Tāpēc gribas sevi bakstīt, grūstīt, izaicināt. Reti kurām lietām svarīgs ir dizains....

Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Tu mani uzvelc kā nelabo. Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Nepakam es savu taisnību Tev neatdotu. Tava stūrgalvība iedzen stūrī Tavu ego, Un cik stulbs ir šis attiecību remonts. Pa ceļiem vienādiem liktens saveda mūs kopā, Es mācos piekāpties, viena dzīve četrās rokās. Tik līdzīgi mēs, bet te pēkšņi sveši. Klusuma tuksnesis, te vārdu mežs, Niknums ir posts, tas mūsu spārnus plēš, Vēl mirkli šķiet un Tevi pazaudēšu....

Tas ir tas brīdis kad visapkārt viss apklust, Tik dzirdu savus sirdspukstu basus, Pārrakstīts tiek kas ziņās rītdien jau jālasa, Uzvaras pārraksta vēstures grāmatas, Secīgi, Kā notis spēlē šīs klavieres, Soli pa solim līdz galam vai mājās tu paliec, Kas ir šie pauguri kad priekšā vēl kaukāzs? Var kāpt vēl augstāk skandinot tautās, Sen jau zinājām ka mums tas sanāks, Lai arī cik mēs šāvām mērķim garām, Pat viena doma iedvesmu modināt spēj, Kā viegli paliek soļot pat pret vēju Piedz....

Saki man "kur palikuši tie laiki?" Kad dvēsele dzied trīsot miesai, Kur palikusi jēga dziesmai, Tūkstošiem dziesmu, bet neticu nevienai. Pasaule griežās ap tevi, Un TU ar izkārtu mēli, Centies skriet tai pa priekšu Un nepaspēj, nepaspēj, nepaspēj.. Nomok prātu šī mazuma piegarša, Tād nelāga tukšuma sajūta Iekams, neesi ticis pie kārotā labuma. Diendienīgs paliek ar sevi sarunas, Joz pakaļ akli sapnim, Kas apmēram pēc nedēļas jau apnicis. Un tikai tad kad paklupis aiz akmens Atskārt' cik tomēr maz ir atlicis....