Mārtiņš Ruskis

Var jau neticēm tam, ka neviens nevar likteni mainīt Un nav nozīmes zīlēt un pusnaktī skatīties spainī Viss ir paredzēt jau, darīt savādāk nav mūsu varā Kādam jāsaraujas, lai būtu liels savā garā Kādam jāsaraujas, lai būtu liels savā garā Var jau neticēt tam, ka tavs ceļš sen jau iezīmēts kartē Un tavs motors ir čupā, tu veltīgi viņu tā startē Viss ir paredzēt jau, darīt savādāk nav mūsu varā Kādam jābūt tam jēram, kas paliks taj' vilkaču barā Kādam jābūt tam jēram, kas paliks taj' vilkaču barā Piedz. Sen jau zināms, ka muļķis ir tas, tas kurš dzīvo ar cerību sirdī Sen jau zināms, ka nebūs nekas no tā visa, ko pasakās dzirdi Sen jau zināms, ka cilvēki var ilgi sēdēt viens otram uz kakla Sen jau zināms, ka tevi tas skar Sen jau zināms, ka laime ir akla Var jau neticēt tam, ka mēs neesam šeit pirmo reizi Un ir zināms jau tas, ka atkal viss noies greizi Viss ir paredzēt jau, darīt savādāk nav mūsu varā Kādam jāsaraujas, lai būtu liels savā garā Kādam jāsaraujas, lai būtu liels savā garā Piedz. 》2x Sen jau zināms, ka muļķis ir tas, tas kurš dzīvo ar cerību sirdī Sen jau zināms, ka nebūs nekas no tā visa, ko pasakās dzirdi Sen jau zināms, ka cilvēki var ilgi sēdēt viens otram uz kakla Sen jau zināms, ka tevi tas skar Sen jau zināms, ka laime ir akla Starpspēle. Piedz. Sen jau zināms, ka muļķis ir tas, tas kurš dzīvo ar cerību sirdī Sen jau zināms, ka nebūs nekas no tā visa, ko pasakās dzirdi Sen jau zināms, ka cilvēki var ilgi sēdēt viens otram uz kakla Sen jau zināms, ka tevi tas skar Sen jau zināms, ka laime ir akla

Šogad putni aizlido kā vienmēr Ar savu mīlas dziesmu rudenī, Lai rudens vēji aiznes melodiju Uz pavasari nākošo, kas nāks. Es nevaru tik ilgi, ilgi gaidīt Kā putns līdz pavasarim nākošam, Man vajag tagad karsto mīlestību, Lai silti ziemas garumā. Man vajag tavu silto roku glāstu Un tavu lūpu mīlas pilno stāstu, Man ļoti vajag tavu mīlestību Un smaidu saulaino, kas tavā vaigā ir. Es nevaru tik ilgi, ilgi gaidīt Kā putns līdz pavasarim nākošam, Man vajag tagad karsto mīlestību, Lai silti ziemas garumā.

Šis stāsts ir par to, kā divi Uz viena ceļa satikās, Šis stāsts ir par to, kā divi Sapņi par vienu pārtapa. Es stāstīšu saviem bērniem, Kā gāji pa ceļu tu, Es dziedāšu savu dziesmu, Dziesmu par tikšanos. Es zīmēšu tavu skaistumu Caur sapņiem, caur leģendām, Es dziedāšu tevi dziesmās, Dziesmās visskaistākās. Es nesīšu tavu vārdu Cauri dzīvei manai, Es pacelšu tevi uz rokām, Lai visai pasaulei rādītu. Un saslēgsim sirdis mēs vienā, Lai pukstēt tās nepārstāj, Un ceļu, kas mums vēl priekšā, Iesim mēs divatā.

Liedaga smiltis, Ar tevīm spēlējas jūra, Iet savās rotaļās Gadsimtiem ilgi. Liedaga smiltis, Ar tevīm spēlējas bērni, Basām kājām gar krastu skrienot Un smejot priekus vasarai. Piedz. Es mīlu šīs smiltis, Es mīlu šo jūru, Es mīlu it visu, Kas veldzi un skaistumu dod. Liedaga smiltis, Tevi nomazgā jūra, Lai būtu tā balta Un skaista, un tīra. Liedaga smiltis, Tu dzintaru glabā, To, ko uztic tev jūra, Lai tālāk to dāvātu citiem.

Es atgriezīšos mājās, atgriezīšos, Kad zemi balti sniegi pārklājuši būs. Es atgriezīšos, kad ceļam nebūs grambu Un stirna mani gaidīs meža maliņā. Es atgriezīšos, tad kad saules stari Ziemas baltumu vēl spožāk izstaros, Kad lāstekas jau kusīs marta vējos Un strautiņi palēnām mosties sāks. Es atgriezīšos, lai uz pirmām vizbulītēm Būtu mājās, kad tās ziedēt sāks. Es atgriezīšos vēl pirms lazdu ziedēšanas Un pirms vēl gājuputni mājup atlidos. Es atgriezīšos tad, kad vēji dziedās Mums savu pavasara dziesmu agrīno. Es atgriezīšos vēl pirms dārzi ziedēs, Lai uz ziedēšanas laiku būtu klāt. Es atgriezīšos, lai vairs neaizbrauktu No savām mājām tālu svešumā, Lai paliktu tepat uz visiem laikiem – Savās mājās, savā zemē, savā Latvijā.

Tev,tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Jo tev,tev mani vajag Tev tev mani vajag kad manis,manis vairs nav Tev arī ir ko sacīt,par acīm kas raudāja Stāvi kluss,tu izmet,tev vienmēr būs taisnība Nē,nē nav vairs nav Jo sevi manis nozīmes nav Tev,tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad mani vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Tevis nav man arī ir ko sacīt Par lūpām kas klusēja Bet kur kluss,tu teici ka labākas nav Nē,nē nav vairs nav sevi manis nozīme nav Tev,tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad mani vairs nav Jo tev tev mani vajag Tev mani vajag kad manis vairs nav

Tu mana lielā, baltā mīlestība, Pa baltu sniega ceļu atnākusi Pāri baltiem sniega puteņiem, Baltām sniega pārslām apsnigusi. Tu mana lielā, baltā mīlestība. Ar ziemas saules staru zelta spīdumu, Ar varavīksnes krāsu pārslās mirdzumu Pie manis klusi, klusi ceļu atradusi. Tu nāci baltas sniegpārsliņas veidā, Lai tavs spožums mani krāsās izstaro, Lai es spīdētu kā mīlas zvaigzne naktī, Ceļu rādītu un takas izgaismotu.

Ir atnācis jūnijs Ar baltām madarām pļavā. Brienu pa rasu, Ar skatu glāstot šos ziedus. Domās tai dienā Kopā ar tevi madaru pļavā – Tas bija tik sen, tik sen, Bet liekas, ka bija vakar. Piedz. Es rakstu rasā Tos vārdus, ko noklusēju, Un lūdzu vēju Tos aiznest tev. Es rakstu rasā, Ka mīlu tik tevi, Un lūdzu baltām madarām Šo rakstu saglabāt. Rasas lāsē mīlestību lieku, Visu to, kas pieder man, Sūtīšu ar vēju tālu, tālu, Lai tu vari tajā veldzēties. Aiznes, vējiņ, mīlestību manu, Aiznes manai mīļai tālumā, Aiznes to, ko rasas lāsē liku, Aiznes visu to, kas pieder man.

Kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu, Reiz vectēvs tā klusi man pienāca klāt, Un jautāja, pasmaidot man ko tā, Ko tev mazais puika vēl uzdāvināt. Sirds salecās strauji un es tūlīt teicu, Vēl tagad es atceros, kāds bija prieks, Visvairāk par visu es vēlētos stīgas, Un ģitāru baltu kā decembra sniegs. piedz. Es pamodos agri ar ģitāru rokās, Un pasaulē viss bija savāds un cits, Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek, Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic. Aij ģitāra baltā ar sudraba stīgām, Tu draudzene mana un līgava ar, Ko cilvēks par cilvēku spītīgi klusē, To skanīgā akordā izstāstīt var. piedz. Es pamodos agri ar ģitāru rokās, Un pasaulē viss bija savāds un cits, Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek, Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic. Un tāpēc vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, Man acis kļūst gaišas un dvēsele mirdz, Kad atceros vectēva dāvātās stīgas, Un ģitāru balto, kas ir viņa sirds. piedz. 3x Es pamodos agri ar ģitāru rokās, Un pasaulē viss bija savāds un cits, Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek, Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic.

I wanted to believe you were my destiny That I caught a shooting star by its tail Three words and I would fall Three words but you are gone Three words you never said You know my heart belongs to you But you never said “I do” We could hold the stars But you hold us apart I don’t get it, why not do it? Why you can’t? Just remember Pictures, places, things we’ve done Three words and I would fall Three words but you are gone Three words you never said You know my heart belongs to you But you never said “I do” We could hold the stars But you hold us apart You know my heart belongs to you But you never said “I do” We could hold the stars But you hold us apart You know my heart belongs to you But you never said “I do” We could hold the stars But you hold us apart You know my heart belongs to you But you never said “I do” We could hold the stars But you hold us apart You never did believe Fairytales could be real But now I’m like a fool Still holding stars for you