Vēl jau smiltīs paliks pēdas, Kur būs naktī gājis kāds. Sīkas liksies visas bēdas, Tukšumā dziest skarbais vārds. Miers tad mūsu domas pārņems, Gan būs labi - labi būs. Un it viss, kas grūts un smeldzīgs, Beidzot atstās arī mūs. Piedz. Gan būs labi, tā jau notiek, Pienāk laiks - viss citāds kļūst. Un tas viss, kas lika noskumt, Vienā mirklī kopā grūst. Miers nāk apņemt Tavu sirdi, Domas karstās slāpēt sāk....
Vasarā kad ceriņi tik koši zied Man pie tevis vienmēr gribās ciemos iet Kā saulītei no agriem rītiem aust Tie violētie balti kā mīlestība plaukst Ar tevi kā par ceriņziedu kļūt Un vienmēr tuvu tuvu blakus būt Lai vienmēr tu ar mani kopā būtu Kā ceriņziedam saules starus sūtu Piedz. 2x Ai ceriņ ceriņ pie tevis iešu Un laimi ziedā es pameklēšu Tu violētais vai balti sārtais Šai vasarā viss smaržīgākāis Lai violētie balti nekad tie nenovīst No saknītēm tik jaunie stādi dīkst Ceriņ jaunais sāc atnest savas dzīt Lai vecais ceriņš šogad neiznīkst Piedz....
Izlietu ūdeni nesasmelsi, Lielu akmeni nepavelsi, Kaut cik nu ātri skriesi tur, Pa mākoņtaku nepaiesi Tu. Lai pa kādām trepēm kāpsi, Bet uz saules neuzkāpsi Sildīties to gan Tu vari, Tad, kad spožie saules stari. Piedz. Kas ir plašās debesis? - Nekad neviens to nezinās... Kāpēc spoži saule spīd? - Pēkšņi kāda zvaigzne krīt. Nesaskaitīt zvaigznes spožās, Neuzzināt no kā tās rodas, Arī tad kad saule riet, Tai pakaļ Tev neaizskriet....
Pat ja šodien nepaveiksies mums, Vēl jau citas dienas priekšā būs. Tas, kas lika noskumt, izbeigies jau drīz, Un, kā nebijis, tas atstās mūs. Piedz. Vieglās pusnakts spārnu vēdas, Nemanāmi ieskaus mūs. Varēs redzēt laimes pēdas, Kad no rīta rasa žūs. Kad no rīta rasa žūs. Jau no rīta, saulei uzaustot, Jaunas cerības un sapņus dos. Brīnums kluss, pār zemi nolaidies, tik īsts, Kas ikvienā sirdī iemājos.