Lauku Muzikanti

Ievads: Am C Dm C G Am 1. Am Kaut nav laika- atskaties, nu C jau rudens aiztraucies. G Un kas atlicis no tā ir jau C ledū kalts. Am Logā ledus puķes salst, tām nav C smaržas un nav balss, G Bet tajās vēl no vasaras zied C kāds mīlas stāsts. Piedz. Am Dm Klusas sniega pārslas un vējš G C liks tām šonakt dejot. Am Klusas sniega pārslas, lai Dm G C dzēš, to kas nav vēl piedots. Am Dm G Balts, tik balts, viss ko C šonakt jūti. Am Dm G Snieg, lai snieg, tavā loga C rūtī. Iespēle: Am C Dm C G Am 2. Am Varbūt vienmēr negaidīts, nāk C tāds sniegs un atnes līdz, G Mazliet gaismas savā baltā C virpulī. Am Varbūt tavā elpā trīc, atkal C maigs un sasildīts, G Tad varēšu būt savā pirmā C atkusnī. Piedz. Am Dm Klusas sniega pārslas un vējš G C liks tām šonakt dejot. Am Klusas sniega pārslas, lai Dm G C dzēš, to kas nav vēl piedots. Am Dm G Balts, tik balts, viss ko C šonakt jūti. Am Dm G Snieg, lai snieg, tavā loga C rūtī.

1. C Ja no skumjām vaļu asarām ļauj, kaunā seju slēpis Am spilvenā. F Apdomājies, varbūt ir vēl kas skaists, un kā no jauna tevī G atausīs smaids. 2. C Uzvelc tērpu košu, ielās ej, un Am drūmās domas atstāj pagātnei. Lai sāktu smaidīt dienai, F pasaulei, un ceļš ir ziediem G kaisīts nākotnei. Piedz. C Smaidi, smaidi, smaidi no sirds. Am Smaidi, smaidi katram no mums. F Esi kā cerību zieds, kam G uzplaukt ir ļauts un kam mūžīgam būt. C Smaidi, smaidi, piedots lai Am tiek, vietas asarām nepaliek. F Valda kur mīla un smaids- G cerību ziedi zied. 3. C Skaties, pasaule ir krāsaina- Am vietas pietiek tajā Tev un man. F Lietus tikai skalo putekļus, G lai saules staros ziedi košāki kļūst. 4. C Bēdas nāk un vienmēr projām iet, un smaidi atkal pārņem Am pasauli. F Un ja liekas, ka beidzot nu G visam ir gals, jel uzplauksti gaišais, mans cerību zieds! Piedz. C Smaidi, smaidi, smaidi no sirds. Am Smaidi, smaidi katram no mums. F Esi kā cerību zieds, kam G uzplaukt ir ļauts un kam mūžīgam būt. C Smaidi, smaidi, piedots lai Am tiek, vietas asarām nepaliek. F Valda kur mīla un smaids- G cerību ziedi zied.

Beidzot brīvs, neviens vairs mani netraucēs Kaut tūlīt, ej labāku sev sameklē Rūgts un sīvs, viss aizgājušais izplēnē, Es gribu beidzot sākt no jauna bez "tu un es" Var jau būt, ka visiem dzīvē notiek tā, Kaut kad mīl un kaut kad viss sāk kaitināt, Pelēks rīts un aizvainota rītdiena, Šī pasaules sen jau griežas bez "tu un es" piedz. Kāpēc tā, kāpēc nespējam vairs pateikt ko vairāk, Tagad aizlauztiem spārniem, bez mērķa un cerībām laižos, Kāpēc tā, kāpēc sapnī tu tik laimīga smaidi, Kāpēc sirds mana nerimst, tā sola tevi gaidīt un gaidīt Nenāk miegs, kad bailes klusām iezogas, Kaut kur snieg, tas nenozīmēs vairs nekā, Tikai žēl, ka vasara tā izbeidzās, Vai pietiks spēka sākt no jauna un kalnā kāpt. piedz. Kāpēc tā, kāpēc nespējam vairs pateikt ko vairāk, Tagad aizlauztiem spārniem, bez mērķa un cerībām laižos, Kāpēc tā, kāpēc sapnī tu tik laimīga smaidi, Kāpēc sirds mana nerimst, tā sola tevi gaidīt un gaidīt Kāpēc tā, kāpēc sapnī tu tik laimīga smaidi, Kāpēc sirds mana nerimst, tā sola tevi gaidīt un gaidīt Kāpēc sirds mana nerimst, tā sola tevi gaidīt un gaidīt Kāpēc sirds mana nerimst, tā sola tevi gaidīt un gaidīt...

Kurp iesi tu, jau saule riet Un klusītēm dzied vijolē vējš, Nesteidzies, ieklausies, Tā mūsu dziesma būs Tu pasmējies un gāji prom, Ar skatienu, kas aicina līdz, Tik patiesi un skanīgi, Tā mūsu dziesma būs Varbūt, mums paveicās, varbūt lemts bija tā, Ierakstīts mūsu plaukstās, Kopīgs ceļš un satikšanās, Kas to, lai zin Piedz. Mums pieder rīts, zelta saules lēkts, Mums pieder nakts, zvaigžņu ugunsgrēks, Mums pieder viss, bet, ja lemts būs tam reiz zust, Vai mums, kas mainīsies? Sarūsēs dzelzs, ižzūs okeāns, Izbeigsies laiks, akmens kļūs kā māls, Tomēr mūsu mīlestība paliks, Tā sargās un pavadīs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Reizēm man šķiet, ka par daudz labi klājies, Par daudz man dots, par ko, Bet mūsu dziesma lido mākoņiem pāri, Tā skan, tā skan Piedz. Mums pieder rīts, zelta saules lēkts, Mums pieder nakts, zvaigžņu ugunsgrēks, Mums pieder viss, bet, ja lemts būs tam reiz zust, Vai mums, kas mainīsies? Sarūsēs dzelzs, ižzūs okeāns, Izbeigsies laiks, akmens kļūs kā māls, Tomēr mūsu mīlestība paliks, Tā sargās un pavadīs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Tik ieklausies, dzied vijolē vējš, Un kamēr vien, kopā dejosim mēs, Skanēs mūsu melodija, Šais dzīves šūpolēs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss...

Ir tik grūti to aizmirst, kā pirmoreiz satiku tevi, Manos sešpadsmit pasaule likās kā gaišzila debess Skolas pagalmā, smaidoša, jauna ar jūniju matos, Manī raudzījies, mulsi, kā jautāji, kur es tā skatos Biju laimīgs, tu ļāvi man cerēt, ka reiz būsi mana, Tavu glāstu un skatu, man šķita nekad nebūs gana, Bet tu aizbrauci projām, man likās, es zaudēšu prātu, Tevi pielūdzot, gaidot un cerot, ka atpakaļ nāksi Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Ko gan vairāk es vēlēties varu, viss dzīvē ir gana, Diezgan klīdis, pa pasauli plašo, es atgriežos mājās, Tikai vakaros garos, kad kamīnā ugunīs veros, Domās eju uz skoliņu veco, uz kaut ko vēl cerot Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds

Mākoņi balti un rozes Tas ir viss, kas mums ir, Laikam grāmatā lapas, Smejot liktenis šķir Un mums nevajag vairāk, Vairāk nevar vairs būt, Mēs dzīvojam dzīvi viens otram, Jo dodot var tūkstošreiz gūt Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Aizripos dienas kā oļi, Lietus sudrabā līs, Zudīs uz lielceļiem soļi, Rētas lēnītēm dzīs Viss kā slavenās filmās, Beigās pieskāriens maigs, Jā, šī ir tā pareizā vieta, Un šis ir tas pareizais laiks Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Tā tas ir bijis un paliks, Tā tas mūžīgi būs, Ikdienas iegūtās skrambas, Vien stiprākus padarīs mūs Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks

G C Es tevi atradu sniegā. Kā kaķēns bez mājām tu tuvojies man, Un vaicāji, kur šeit var sasildīties, F Vai drīkst ienākt. Dm Es tevi atradu sniegā. G Man arī bij auksti un laika tik daudz, Dm Es teicu, tu piedod, bet man nekā nav, C Tev ko iedot. G C Es tevi atradu sniegā. Tukšu sajūtu pārņemts, ar merķi nekur, Draugu pamests, no pasaules izrakstīts, F Aizmirsts un nievāts. Dm Es tevi atradu sniegā. Nakts jau pusē, un decembra spelgonis rimst, Dm G Varbūt tavējās plaukstās man pēdējā C cerība dzimst. Piedzied.: F Tik laimīgs šai vietā, Tevis aizdegtās sveces vēl kvēl C Kā gaišākā dienā. F Tik laimīgs šai vietā, Dm Ka tu ļāvi man piedzimt vēl reiz G Dm G Šai baltajā sniegā, šai baltajā sniegā. G C Es tevi atradu sniegā. Apkārt miljoniem vientuļu dvēseļu klīst, Tik daudz neīstu vārdu caur smadzenēm līst F Baltā sniegā. Dm Es tevi atradu sniegā. G Rīts ir modies ar ziemsvētku zvaniem tik kluss, Dm Beidzot pieder man viss, G C Kas ar mani reiz ir noticis. Piedz. Tik laimīgs...

[C] Izstāsti man vēju [F] Izstāsti man to, [C] Pačuksti nevienam nedzir[G]dot. [C] Izstāsti man sauli, [F] Izstāsti man to [C] Pasmaidi ne[G]vienam nere[C]dzot. [C] Izstāsti man miglu, [F] Izstāsti man to [C] Paraudi nevienam nema[G]not. [C] Izstāsti man vēju, [F] Izstāsti man to [C] Tas nekas, ka [G] citi nesa[C]prot. [F] Agri modusies [G] diena Basām [C] kājām baltu taku [F] min. [F] Saules putekļus [C] rīts, Baltā kamolā [G] tin. [Bb] Tālu projām es [C] iešu Un [F] nekā no tā sev nepaņemšu [Bb] līdz. Atstāšu [Bb] tev vēju sauli, miglu rasas pilienā, Man būs [A] diezgan no izstāstītā. [C] Izstāsti man vēju [F] Izstāsti man to, [C] Pačuksti nevienam nedzir[G]dot. [C] Izstāsti man sauli, [F] Izstāsti man to [C] Pasmaidi ne[G]vienam nere[C]dzot. [C] Izstāsti man miglu, [F] Izstāsti man to [C] Paraudi nevienam nema[G]not. [C] Izstāsti man vēju, [F] Izstāsti man to [C] Tas nekas, ka [G] citi nesa[C]prot. Katrs zina ko meklē, Vai tā slava, nauda ir vai gods. Savu ceļu ir tev, Pašam vien jāatrod. Jā, es saprotu visu, Zinu brīnumi ir tikai pasakās, Bet es gribu ticēt sapņiem, Gribu saulei, vējam līdz. Gribu lidot tur, Kur pamostās rīts. Izstāsti man to visu, visu to

Katrai dienai, kas aust, līdz balts mākonis trauc, Un tik viegli tas debešos slīd. Cik gan ceļš tāls ir tam, gaistošam brīnumam, Līdz izzūd tas, apvārsnī tīts. Ja Tu zini, tad teic, kādēļ, laime tā steidz Kaut kur mākoņos izgaist tik drīz, Vai to vēlreiz varbūt varam atgriezties lūgt, Ja ne šodien, tad varbūt jau rīt. Sārtas rozes es Tev sniegšu, Tās kā mūsu mīla kvēl, Un, ja kādreiz es projām iešu, Lai tās zied Tev vēl un vēl. Sārtas rozes kā sārtas liesmas Kurās sadegt ilgo sirds… Apstājies, mirkli, un ļauj saskatīt, Gadiem pāri rozes nenovīst. Vari ticēt man, draugs, mūsu dienas vēl būs, Kā šis vīns – brīžam salds, brīžam rūgts, Bet, lai rozes vēl tvan, lai tās zied Tev un man, Karsti kvēlas kā skurbinošs skūpsts. Sārtas rozes es Tev sniegšu, Tās kā mūsu mīla kvēl, Un, ja kādreiz es projām iešu, Lai tās zied Tev vēl un vēl. ...šovakar kopā mums vēlreiz ļauts izsmaržot, noreibt un plaukt – tas ir tik daudz.

Uz jūru straume laivu nes, Uz dienvidiem ved putnu ceļš. Kurp aizpeld cerības? Laika jautājums. Ko svešām acīm aizmālēs, No sirdsapziņas nenoslēps. Vai var vēl nobremzēt? Laika jautājums. Ieskaties, jau priekšnojautas lodā Pamosties un aizsvied brilles rozā. Šodien par to nerunā, bet rīt, Kas būs tavs pavadonis? Tukšums krūtīs sapinies kā tīklā. Varbūt kāds no tiltiem ir vēl dzīvs, Varbūt tev ir ko teikt, Un laika jautājums vairs nebūs spēkā. Beidzot laika jautājums vairs nebūs spēkā. Prom no acīm, prom no sirds, Kur tā mana zvaigzne mirdz? Kad tā dziest, kas to lai zin` Laika jautājums. Antarktīdā sastrēgums Tāpat gadās arī mums. Īstā brīdī pielikts punkts, Laika jautājums.