Larisa Mondrusa

Kad vēlu mājās nāci no savas nakts dzīves, Man blakus skaļi krāci, vēl nedusmojos es, Bet nu jau iet par traku, tu dzer kā nelabais, Tik atnes tukšu maku, bet pats tu pilns kā maiss. No brīža šā, es saku, te valdīs citāds gaiss. Uz teātri mēs iesim un ložā sedēsim, Pa svaigu gaisu skriesim un glauni ēdīsim, Tu baznīcā tad grēkus ik svētdien’ sūdzēsi Un turpmāk savus spēkus priekš manis taupīsi. No brīža šā, es saku, tu mani klausīsi. Tu stumsi bērnu ratus un traukus mazgāsi, Vairs neraidīsi skatus, kad meičas redzēsi, Tik uzvalku vien košu tu mūžam valkāsi, Es tevi pārveidošu, līdz tu man patiksi, Un padomus tev došu, bet tu man klausīsi. Tad visus dzērājbrāļus un kāršu spēlmaņus Es aizdzīšu kā cāļus, tad miers mums mājās būs, Ja vīriņš kārtīgs būsi, tīrs un pieklājīgs, Tad iemīļots tu kļūsi no visas ģimenes, Tu būsi mēsu galva, bet noteicēja es.

F Eb Bb F Kā mazs bērns es savu tēvu zemi atstāju jau sen F Eb Bb F Par to dzirdu šodien tikai to, kas aizgājis un sens. Piedz.2x F Gm C F Am Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtās magones Bb Gm C F Sen ir aizmirsusies dziesma,dziesma tā no dzimtenes. Fm Bbm Ceļus nezināmus tālu staigājām, Eb Ab Mūsu dzimto sētu sen jau atstājām, Db Gm Laimi tagad svešā malā meklējam, G C Taisnākos mēs ceļus bieži neejam. Atmiņās kā mozaīkā redzam mēs, Vai tās prāts mums kopā salikt kādreiz spēs. Tikai labāko mēs atceramies vien, Bet negantais no atmiņas mums ātri projām skrien. Kā mazs bērns es savu tēvu zemi atstāju jau sen Par to dzirdu šodien tikai to, kas aizgājis un sens. Piedz.4x Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtās magones Lai gan manas domas bieži kavējas pie dzimtenes.