Šī mazā taka apsnigušais mežs Pa kuru gājām toreiz abi mēs Man ilgi paliks atmiņā vēl acis mirdzošās Tavs roku siltums plaukstās manējās Piedz. Divas sniega pārslas traucas tieši sejā Divas zvaigznes spilgtas debesīs vel mirdz Divas rokas klusi savijušās dejā Vārdi lieki ir ,bet jūtu pilna sirds Tikai sniega pārslas krīt Viegli pāri tās slīd Tavās acīs es redzu mīla zied Neļauj projām tai iet
lai aizplūst mirkļi, kas sūri uz jūru lai tie dzelmē slīkst, Un neturēt sevī sāpes kā būrī, Kas negaidot var drumstalās plīst. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts Neatļauj liesmai, kas sakņojas vārdos, Klusuma toņos tā vienkārši dzist, Necenties lidot ar lienētiem spārniem, Sameklē savus, kaut nāktos tev krist. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts
Tu paklausies tēvs dēlam teica reiz Kad piedzimi bij sīks un mazliet greizs Tu niķojies un spārdījies ikreiz Kad likas tev kas nepareizs Nu liels tu dēls nu vari dzīvē iet Vairs nevaru es tavus ceļus liegt Nu nesāc jau uzreiz aiz priekiem smiet Tev nāksies arī asarīnas liet Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja, viņš gāja tur, kur nebija vēl būts Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja Ceļš nebij viegls reizēm ļoti grūts Reiz kādu dienu mātei teica tēvs Kā liekas Tev kāds izaugs mūsu dēls Vai daudzi teiks , jā tas ir goda vīrs Vai krekls mugurā būs vienmēr tīrs Nu tagad vīrs ir vecs un atkal grizs Ir dzīvē darīts daudz kas nepareizs Sirds niķojas un iesāpas ikreiz Kad atceras, ko tēvs tam teica reiz Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja Ceļš nebij viegls nu jau ļoti grūts Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja Viņš gāja tur, kur nebija vēl būts Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja Ceļš nebij viegls nu jau ļoti grūts Un tad viņš gāja, Un tad viņš gāja,....
Tāpat kā sendienās arī mūsdienās Rit dzīve krogā Apsēžas pie galda, tērzē , aliņu sūc Kāds dziesmu rūc Lai tikai negrēko , šo dzīvi pelēko Var uz kādu brīdi aizmirst Alus ļoti daudz un mazliet jautrības Kamēr kausu pacelt var Krozdinieks lej alu bez mitas Kausiņš pie kausiņa šķind Zālē kāds dej, alu ielej un smej Lai dzīvo apiņš , lai dzīvo miestiņš Izbaudi to Noklīdis muzikants, pār plecu ģitārbants Sāk stīgas stīgot Tūlīt kantrī būs vai rokenroliņš ass Ierūcas bass Bet galda galiņā, jau daudzi kramiņā Kāds cits vairs tik pie krēsla turas Bet ko lai dara ,ja tas miestiņš ir tik gards Ka pazūd prāts
[Intro] DADADAG A D A Zarus nelauz, kokam sāp, tas D aizies bojā, D G lietus pāri līs, un snigs, un D saknēs sals, D A putni nenāks dziedāt vairs un koks G D ar neuzziedēs, D A stāvēs kails līdz vējš to drupās D mals. D. A Spārnus nelauz, putniem sāp, tie D aizies bojā, G kuģi apledos un juks, un jūra D raus, A pavasarī saule degs, smiltīs G D gaisma šķilsies, D A D paliks rīts bez sirds, neapjausts....
Daudz ir tavām skaistām zilām acīm smaidu Tos Tu bagātīgi šķied Tikai es tos velti gaidu nākam Man tie vienmēr garām iet Tevi gaidu katru Ilgojos es kad rudens vakars tumst Un man blakus tad arvienu Zaļā vāzē krizantēmas skumst Daudz ir maigu vārdu sārtām lūpām tavām Kas kā silti vēji skan Kad tie aizskrien pāri ziedu pļavām tālām tālām Tos nekad Tu neteic man
Zvanu tev ka pārradīšos vēlāk Jo vēl brīdi jāpaliek ir šeit Nevar uzreiz tā piecelties un aiziet Nevar uzreiz tā pateikt sveiks un čau Piedz; Zinu ,ka ikreiz tev ļoti sāp Ja kāds mājās laikus nepārnāk Arī pulksteņstundas savādāk Sit tik lēnām Un kad beidzot dzirdi ,nu jau nāk Sirds uzreiz tad sitas savādāk Redzot to ka esi mājās sveiks un vesels Pazūd kilometru stabs pēc staba Pretī aiztrauc nokavējies buss Vēl tik deg gaisma vecā lauku sētā Kad steidzos mājās noguris un kluss Piedz; Zinu ,ka ikreiz tev ļoti sāp Ja kāds mājās laikus nepārnāk Arī pulksteņstundas savādāk Sit tik lēnām Un kad beidzot dzirdi ,nu jau nāk Sirds uzreiz tad sitas savādāk Redzot to ka esi mājās sveiks un vesels Vēl tik deg gaisma vecā lauku sētā Kad steidzos mājās noguris un kluss Piedz; Zinu ,ka ikreiz tev ļoti sāp Ja kāds mājās laikus nepārnāk Arī pulksteņstundas savādāk Sit tik lēnām Un kad beidzot dzirdi ,nu jau nāk Sirds uzreiz tad sitas savādāk Redzot to ka esi mājās sveiks un vesels
Daudz gadu pagājis un daudzi vēl stāv priekšā Ko nesīs rītdiena , vai maizi galdā sniegs Bet tur jau ir tas prieks , ja nezini ... kad, cikos Ar polšu azotē pie tevis draugi skries Šo kausu paceļam , lai līdzās Tev ir draugi Kas prieka ugunij vēl malku piemet klāt Bet, ja Tev kaklu žņaudz kāds rūgtums vai pat bēda Uz visiem sadalīts tas nebūs vairs nekas Var mazliet vēlēties un lūgt lai kādu dienu Pie Tava pleca mīļa roka pieskaras No laimes kabatas kāds nieciņš iekrīt pašam Lai kāds no sen gaidītiem sapņiem piepildās
G C Virs jumta ceļas dūmu ķēmi D G Vēl krāsnī uguns, ārā sniegs A D G Es skatos aizsalušā rūtī Am D Bet manī dzīvo senais prieks G C Tu klusi apsēdies man blakus D G Skar plecu pieskāriens tik liegs D G Par visu, kas mūs kopā sējis Am D G Vēl šodien pasapņot man prieks Piedziedājums 2x G D Es nevēlējos neko mainīt D G Es nevēlējos citāds būt G D Man pieder tas, ko sauc par laimi C D G Es zinu to, un sirds man jūt G C Tu blakus man kā pirmo dienu D G Kad ārā krita sapņu sniegs A D G Ar atmiņām un piedzīvoto Am D Vēl manās krūtīs mājo prieks....
Kamīna ogles kvēlošās Tik lēnām dziest un vakars satumst Puķes vāzē ziedos līkst Mana sirds pēc tevis tvīkst Dzer sārto vīnu kas jau liets Dzer skūpstu kas tev pretī sniegts Manas rokas tevi skauj Nejautājušas vai ļauj Piedz. Neatraudamās Manī lūkojās Acis tavējās Tik kvēlā mīlā iedegtās Kamīna ogles kvēlošās Sen jau izdegušas tās Skūpstu atvadām man sniedz Mīlai ilgi ziedēt liec