Dus sīknauda uz pastkastītes mēles, Un vīnstīgas tai pāri sevi klāj, Aiz ķēdes vazāts suns man prieku šķēlē Un savā būdā lielā kaudzē krāj. Es laimi pieturu pie labā pleca, Ja kādudien tā izlems projām bēgt, Jo visu to, ko tavas acis dedza, neizslēgt. Viss pāriet pats kā sniegs, kā lapas kokos, Un skaudrākais par trauslu vēsmu kļūst, Man tavas lakstīgalas krūtīs pogo, Un sāpju būdām grīdas pašas lūzt
No rīta vējš tās aizpūta , lai klusē Bet nenotiek kā brīnumpasakās Kaut Tavi soļi - citā pusē Tās ir un būs, kā vasaras Atmiņas, tās mūžam dzīvo, Laika upe neaprij Bet būtu labāk, ja kaut reiz Tās dziļi aizmigt spētu Bet bijušais kā asmens dvēs(e)li griež Kā var to apturēt No rīta vējš tās aizpūta , lai klusē Bet nenotiek kā brīnumpasakās Kaut Tavi soļi - citā pusē Tās ir un būs, kā vasaras Notici, nav šodien auksti Spīd saule augstu debesīs Lai šķīst un saplīst vecie trauki Nu varam dienu sākt Bet bijušais kā asmens dvēs(e)li griež Kā var to apturēt
Var jau būt , var jau būt ,ka ir par vēlu Slaidam taisīties un muskuļainam būt Var jau būt ,var jau būt,ka ir par vēlu Tomēr kaut kas sirdī nedod mieru gūt Piedz; vēl jau nav man jāskatās uz mūža mājām Tur ,kur citām rokām topi lēni nests Vēl jau manas acis krīt uz meiču kājām Vecais ziemas kažoks tiek pār žogu mests Var jau būt ,var jau būt ,ka ir par ātru Līkam taisīties un nespēcīgam būt Var jau būt, var jau būt,ka ir par ātru Skaļi šķendēties un visu laiku rūkt
Man acis jāaizver lai tevi saskatītu Kad acis atveru vairs tevis nav nekur Ko sapnī redzu es dzīvē neatrodu Ko mīlu atmiņās tas mūžam zudis jau Pat zars vēl šūpojas kad notrūkst ruda lapa Kad mīla projām iet vēl ilgi sāp man sirds Bet kur lai raudu jau? Vēl nav neviena kapa Vien sliede rasā vien sliede rasā mirdz. Piedz. Tev acīs virmo debess gaišais tālums Tev maigos matos melna pusnakts līkst Tev sejā staro rīta blāzmas bālums Uz tavām lūpām rožu, rožu rasa tvīkst Tu projām aizgāji vairs šurpu neatnāci Šis posts vairs nava jauns tur daudzi mūži sāp Tas viss man zudis jau es tukšā sapnī raugos Man acis jāaizver lai tevi redzēt ļauts
Kamēr vēl nav sācis vakars A Pāri jumtiem krēslu klāt D Jāsapērkas vīniņš pakās A Jo nav naudu jēgas krāt G E Bet kad tumsa spārnus pletīs A Lūrēs mēness bāls kā krīts D Jāiet tur kur lampas dzisīs A Tikai tad kad pienāk rīts E A Piedz. Stāv muzikants un rausta stīgas A Pie galdiem daudzi dzer un smej D Skan vecas dziesmas nemirstīgas E Un deju placī jaunie dej A Bet kaut kur tālu prom no Rīgas Tāpat kā šeit kāds dzer un smej D Sēž stūrī meičas bezgaumīgas E Un litriem lēta vīna dzer A Gana dzerts un ēsts pār mēru Gana dejots daudz ir smiets Drīz būs rīts un būs par vēlu Savas darba kurpes siet
Vien klusē zvans , pie durvīm stāvi , Bet varbūt Tevi negaidīt Raud loga rūts , par dienu sēro Kas lēni tumsā gaist Piedz; Un vai tas rīts ,vai krēsla biezē Vai laimē vīlies prāts Ko nesīs rīts ,kad saule celsies Bet mēs to nezinām Jau klusē nakts ,bet Tu vēl stāvi Kaut zini to, ka neatnāks Ne tas ,ko Tu tik ļoti gaidi Ko vēlas Tava sirds
Caur ābeļdārzu divatā mēs gājām Un runājām par to, kā ziedi plaukst; Par to, kā rītos strazdi bērzā svilpo, Par to, kā salnas skartā zāle čaukst. Es citus vārdus vēlējos Tev čukstēt Un ilgojos, lai mani cieši skauj, Bet tomēr jautāju vai lakstīgala Naktīs, pogodama, Tevīm miegu ļauj. Nespēj lūpas teikt, ko sirds grib sacīt, Tomēr jānotver man mirklis šis; Ieskaties man dziļi, dziļi acīs, Zini, tajās izsacīts būs viss.... Vārdi reizēm līdzi atnes viltu, Glaimoti, bet nepatiesi skan; Acis nemelo- tās atklāj visu, Acīs, tikai acīs skaties man....
Ne bieži tas gadās ,bet reizēm tā ir C B F Es kārtoju žurnālos vecos C F Lai izmestu tos kam sen vērtība bij C Dm Un atstātu senos un retos B C F Tā kārtodams atrodu burtnīcu šo C B F Kur bija daudz man tik personīga C F Ko rakstīju sen un arī par to C Dm B Kā pirmās pūkas uz zoda man dīga G C Piedz; Bet vai tu atsauksies uz zvaniem maniem C F C Kad sirds būs pilna un atmiņas māks F Jo atkal satikties pēc tik daudz gadiem B Būs atkal jauki gan tev , gan arī man F C F Nekas jau nav mainījies ūdens tas pats Un zāle un saule tā pati Bet paskaties spogulī ,ak dieviņ kas tāds Stāv vecis ,kam sirmi jau mati
Skūpsti mani vēja dvaša Nu es varu elpot brīvs Lai kur es eju,uz kalnu vai leju Kabatā man kortelīts Meitenes, kur jūsu acis Mēs tie īstie esam, lūk Skūpstu dot un mīlēt pratīs Tavu roku tūlīt lūgt Tādu nav bieži, bet pasaulē esot Kam maigums un iekāre svešs Bet ko nu par tiem, kas jau glāzīti ceļot Trīskāršas nopūtas dveš Bet ir vēl citi, kas trako ik dienas Slikti tiem būs pie bikts Neesmu dakteris, bet droši zinu Atteiksies motors kā likts Tievi, resni ģīmi baigi Izvēlies kāds tīk Ja tev patīk jauni vaigi Mūc prom meitenīt
Kā rudenīgs lietus acīs lāses tev mirdz E H Es vaicāju kāpēc tev tik ļoti sāp sirds E H F# Bet es zinu, tas tāpēc ka es nebiju klāt H E H Tai brīdī, kad grūti un tevi mierināt F# H Piedz. Varbūt paies laiks un tev savādāk H E H Liksies viss, kas šodien liek tev raudāt sākt F# Bet tu zini viss mainās un sirds gavilēt liek H E H Man atliek tik vēlēt lai prieks laukā tiek F# H Piedz....