Jānis Krūzītis

Zied sarmotā Rīga pār kupenām dārzos, Un tramvaju dziesma caur rītausmu skan. Es eju pa ielām, un modusies Rīga Man steidzās pa priekšu un līdzi nāk man. Es eju pa ielām, un modusies Rīga Man steidzās pa priekšu un līdzi nāk man. Kad trolejbuss pietur zem ziedošām liepām Es dzirdu kā bites no pazarēm san. Ak, liepziedu Rīga, kā kupena balta Zem debesu zilgmes tu uzsmaidi man. Ak, liepziedu Rīga, kā kupena balta Zem debesu zilgmes tu uzsmaidi man. Kad ziema bēg projām ar ledu uz jūru, Aug kupenas miglā un Daugava tvan. Bet ziedoņa dziesmu man trolejbuss žūžo, Par saulainu Rīgu dzied tramvaji man. Bet ziedoņa dziesmu man trolejbuss žūžo, Par saulainu Rīgu dzied tramvaji man.

Lai cik ir sūra no bangām jūra, Manās domās nāc! Zem tālās zvaigznes, kur kuģis aiznests, Sirds bangot sāk. Zinu es, ka tavas rokas mīļi glāstīs, glāstīs. Un vajag glāstu. Un vajag stāstu Tad, kad jūrnieku sauc. Lai cik ir sūra no bangām jūra, Manās domās nāc! Kā trauslas smilgas, kā priežu ilgas Krastā dziesmu sāc! Viļņi krīt, un dziesma stāsta: mani glāstīs, glāstīs. Un vajag glāstu. Un vajag stāstu Tad, kad jūrnieku sauc.