Ineta Rudzīte

Viss ir balts mostas viss Redzu to kāpēc šeit Kāpēc jūtu to visapkārt Koši kluss vārds tik tukšš Blakus tam jābūt man Ja šī pasaule tik sārta Es esmu mūzika Es esmu lietus lāse tā Kas izskan mūžībā Un pamet mūs šeit Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik tuvs man, tik svešs man Pamostos blakus atmiņām, kuras tu sniedzi man Pāri ezeram no zelta Tur it tilts vijolēs Un zem tā dejo rīts Radot bultas tiem kas sajūt Tās krāsas apkārt mums, tās skaņas neaizmirstamās Šī smarža reibinošā ir zeme un vīns Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik tuvs man, tik svešs man Uz brīdi man pat šķita, kae esmu īsta Uz brīdi man pat šķita nolādēta Kas it patiesība, ja nav tevis šeit Laikam tā bij ilūzija Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik svešs man, tik tuvs man

Veltīgi es tevi gaidīju Vasaras saulrietus skaitīju Sarkanām kļavlapām apkritis zuda aiz pakalniem lapkritis Vēstuli saņēmu tad, piedod labā vien ziemā Varu pie tevis pie tevis iet ciemā Atteicu nebrauc nekad Kaut arī tad teicu, pie manis, lai nenāc Gaidu kvēkāk kā senāk gaidu kā vēl nekad Kaut arī tad teicu, pie manis, lai nenāc Gaidu kvēkāk kā senāk gaidu kā vēl nekad Nu jau pār ezeru nogūlis ledāja vizmainais spogulis Asni dus velenās zemainās tikai sirds mana nemainās Vēstuli saņēmu tad Piedod labā vien ziemā Varu pie tevis pie tevis tikt ciemā Atteicu nebrauc nekad Kaut arī tad teicu, lai pie manis vairs nenāc Gaidu kvēlāk kā senāk Gaidu ka vēl nekad Kaut arī tad teicu, lai pie manis vairs nenāc Gaidu kvēlāk kā senāk Gaidu kā vēl nekad