Ļauj apsēsties pie tavām kājām, Un tavā klēpī galvu glaust. Tik ilgi šķirtus ceļus gājām, Cik ilgi to pat neapjaust. 2x Es dzīves ceļos maldījos, Gan gāju prom, gan atgriezos. Tik ilgi šķirti bijām mēs, Cik ilgi to pat neapjaust. Vien tevi mīlot sirdi skaidru, Es spēju tavus ceļus iet. Tik atceroties tavu smaidu, Es ziedu nespēju pat mīt. 2x Es dzīves ceļos maldījos, Gan gāju prom, gan atgriezos. Tik ilgi šķirti bijām mēs, Cik ilgi to pat neapjaust....
Aizplīv vējā kā ziedlapu sniegi Smalka smeldze un neticu vairs Ka vēl lūpās plauks smaidi un liegi Mani uzrunās pieskāriens kairs. P. Tikai ceriņos,ceriņos baltos Tveras vakars un prom negrib iet Smaržās kaistošu apmetni maigi Zilai naktij ap pleciem tas liek. Izris zvaigznes kā dimanti zālē Smilgas vakarvējš saudzīgi glauž Un pār mirkļiem,kas rītausmā bālē Mēness plakstus ir pievēris jau.
Ak,ruden,tu viltīgais ,ruden, Tu skūpstīji vasarai roku Tai solīji zeltu un naktis Baltā miglā zem mēness loka. Un nosarka vasara kļavās Un pielija bērzi ar zeltu Tā skurbajiem čukstiem ļāvās Likās gaisos to celtu. Un aizvijās neprāta dejā Ar rudeni roku rokā Kad nostāja vēji,pie kājām Tai noklājās krāšņākās rotas Zelts nodzisa pelēkos lietos Un saule aizsedza vaigu Vējš klausījās vasaras čukstos Par Naivumu,Kaisli un Laiku.