Einārs Vītols

Sniedziņš [G] krīt mums vis[Em]apkārt [C] Bērniem [G] prieki, [C] smiekli [G] skan Klāt ir [G] pēdējās šī gada [Em] dienas [C] Jautrus [G] svētkus [D] tev un [G] man Laiks ir [G] svinēt un bēdas [Em] aizmirst [C] Skumjām [G] mājās [C] neie[G]nākt Pārstei[G]gumus, mīļus skūpstus [Em] dāvāt [C] Dziedāt, [G] dejot [D] laiks ir [G] sākt. [Em] Kad šova[C]kar es [G] redzēšu [D] tevi [Em] Mums laiku pietiek šķiest [G] Vārdus tos es beidzot teikšu [D] pirms vēl sveces dziest....

Man izlikās, ka tā ir viņas balss, kas sauca mani, Bet tie bij' ziemeļvēju iztraucēti jūras zvani. Kā dusmās jūra vēla viļņus krastā tā kā zārdus Kā tādā haosā lai sadzird nāras labos vārdus Cieši pieplacis pie krasta smiltīm ļoti ilgi lūdzu Kāpēc lepna tā un negrib lai tai savas bēdas sūdzu Tad nāca nakts un sedza tumsā visu zemi jūru, Es cerot nāru redzēt ugunskuru krastā kūru, Tā ilgi gaidīju, līdz kritu sapņa saldā varā, Un tikai tad tā iznāca no savām putām ārā, Lēni, lēni parādījās baltā viļņa pašā galā, Nevarēju vairāk šajā brīdi palikt malā, teicu – Nāc, no jūras dzīlēm ārā nāc, Un parādies, lai visi redz, kā saule tavās acīs gaismu dedz, Tās nedrīkst palikt tumsā – 2X Iedomīgā daiļā nāra manos vārdos neklausījās, Tik mēness gaismā laiski sudrabviļņos izgrozījās, Kad prom no acīm maldinošosmiega māņus traucu Nāra vērtās pērlē, kurai pamodies vēl pakaļ saucu

Es zinu Meiteni, tai mūzika tīk Un dejas, šķiet, nekad neapnīk Rīts vai vakars viņas mājās miera nav. Kad sestdiena tā mani ciemos sauc Juglas debesskrāpis, stāvu daudz Un lifts, nez kāpēc, nestrādā! Tad nu kāpju viensi, divi, trīsi Četri, pieci, jūtu sirds stās drīzi Septītā jau elsoju un pūšu, Kas nu vairs par dejotāju būšu? Kad telefonā maigi skan viņas balss, Nāc atkal ciemos, dejām nebūs gals, Krampī kājas rauj, labprāt ietu atbildu....