Eduards Rozenštrauhs

Tu esi aizgājis tik tālu, Cik vien tik dzīvē aiziet var. Aiz sevis gadus nopļāvu kā siena vālu, Bet sirds vēl sāp tāpat kā tovakar. Bij Jāņu nakts, un kalnos dega liesmas, Man galvu sedza jasmīn vainags balts. No visiem mežiem vēji nesa dziesmas, Sirds laimē kūsāja kā vīna šalts. Deg atkal kalni, atkal meži līgo Un atkal mirklim veras burvju zieds. Man sirmi pavedieni matos zvīļo, Sirds, tevi meklējot, kā aizšauts putns kliedz. Ai, baltā nakts, ai, krāšņie dzīves maldi, Kas mirklim plaucis, mirklī nāvi rod. Caur sirdi gadi brien kā zirgi asi kalti, Bet jaunību neviens vairs neatdod.

Kad aiz mežiem nogrimst saules stari, Padebeši sārtojas. Eju es, lai Vaidaviņas krastos, Senās atmiņās sirds kavējas. - 2x Piedziedājums - 2x Vaidava, Vaidava, Aiznes skumjas zilā jūriņā, Vaidava, Vaidava, Stāsti man par mīlu jaunībā. Tagad staigājot pa svešu taku, Domās redzu tikai tevi vien, Nekad dzīvē nesniegsi man roku, Zinu to, un tā man ļoti žēl. - 2x Piedziedājums - 2x Vai to domājām, kad toreiz abi Upes krastā sēdējām? Sapņojām par nākamības dienām Un par klusām stundām divatā. - 2x Piedziedājums - 2x Prātā nāk man vakars, kad mēs abi Pļavā ziedus lasījām. Viss, ko teici, likās man tik labi, Sirdī pirmo mīlu izjutām. - 2x Piedziedājums - 2x Kad pēc gadiem sarma manos matos, Krūtīs klusu smeldzi degs, Tad kā senāk Vaidaviņas krastos Zilos novakaros skumšu es. - 2x Piedziedājums - 2x

[C] Mežezeru miglā sirmā sagša [G] tin, [G] Vecās dzirnas žiglā upe atrast [C] zin. [C] Straume dzirnu ratos dien' un nakti [G] līst, [G] Viļņu vālos platos baltas putas [C] šķīst. [F] Vecās likteņdzirnas Mūsu mūžu [C] maļ, [C] Gadi skrien kā [G] stirnas Un nenāk atpa[C]kaļ. [C] Melderim jau matos sarmo sidrab[G]sniegs, [G] Acīs vēl un skatos kvēlo jaunīb's [C] prieks. [C] Meldermeitenīte, baltābele [G] zied, [G] Viņas mazmeitiņas, klip, klap iet un [C] dzied. [F] Vecās likteņdzirnas Mūsu mūžu [C] maļ, [C] Gadi skrien kā [G] stirnas Un nenāk atpa[C]kaļ.

Kālab mini neminamo? vārdi ātri gaist. Tavas mīļās, vēsās rokas netīk vaļā laist. Šodien Tev šī sirds un rokas, šodien Tev ir viss. Dienu dzidrā kristāltraukā klusums salijis. Rokas, rokas, mīļās rokas, mazā nelga sirds. Divu acu varavīksnēs spožas asras mirdz. Mini, mini neminamo- mīla, mīla tā, Nemirstības skūpsts uz vaiga naktī zvaigžņotā. Kālab Tavas mīļās bikli drebēt sāk? Vai tā nakts caur zvaigžņu ēnām klusi prātā nāk? Vai tā šķiršanās uz mūžu, lielais itnekas, Tavu sirdi šķēlēs dala itkā nazis ass? Velti turi neturamo, saules puķes vīst, Pusplaukušas bērzu birzis rudens nepazīst. Šodien zieds uz Tava galda, šodien Tava es. Melni pielijušā naktī reit kāds cilvēks kliegs. Viens kā kalns bez klinšu takas, viens kā aizmirsts kaps It kā ziedošs zars no koka dzīvei atgriezts taps. Velti mini neminamo- klusē mazuliet, Nedzirdamiem ēnu soļiem laime garām iet.

Bij [E] vasara toreiz tik zaiga un [B7] Ziedēja pļavas un [E] sils. Tu [E] pretī man nāci tik maiga, Tev [B7] galvā bij’ lakatiņš [E] zils. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds. Tos [E] vārdus, ko sniedzi man ķīlai, Tos [B7] sirdī es ieslēdzu [E] sev, Jo [E] toreiz es ticēju mīlai, Un [B7] ticēju laimei un [E] Tev. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds. Tā [E] pagāja vasara zaigā, Un [B7] novīta pļavas un [E] sils. Vairs [E] nenāca meitene maigā, Kam [B7] galvā bij lakatiņš [E] zils. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds.

C Ir aizaugušas takas, F Redzi pati, Am Kur katru gadu G Jauna zāle dīgst; C F Bet uz to puisi, Am G Kas reiz tevi satiks, F Es laikam esmu G C Mazliet greizsirdīgs. Vai tamdēļ, kad mēs Skatus mijām biežāk, Un tagad gandrīz Nepārmainām tos, Bet divi ceļi Bieži projām griežas, Lai tālumā Ar citiem satiktos. Bet tagad šeit, Uz lielās dzīves trases Man tevi atcerēties Silti būs. Tu esi meitene No manas klases Kaut zvans uz stundu Sen vairs nesauc mūs. Un dzīvē visus- Viņu, tevi, mani, Kur vajadzēja Nostādīja draugs- Mūs skolas klusie Koridora zvani No tādām tālēm Kopā nesasauks. Bet atbrauc gan- Tu sapratīsi pati, Drīz mūsu kraujas Atkal ziedos plauks! Bet uz to puisi, Kas reiz tevi satiks, Es laikam būšu Mazliet greizsirdīgs.