Edavārdi

Pie manis policists piegāja, kam smaids bij’ imitēts Es ātrumu pārkāpu, skrienot kā baigais zibenzellis Prasīja: „Tu esi traks, dēls, vai civilizēts?” Un es paskaidroju ka mans laiks ir limitēts Kad man teica pārmetot: „Tu mainīties sāc!” Es teicu, ka nokavēju, lai mani gaidītu kāds Kad mani pratināj’ prasot: „Uz ko tautu vedini Tu?” Es teicu, ka tikai eju, un es nezinu, kur Manai dzīvei tikai pienāk starts vakarā Bars atkal stāv, sākas fars, maskarādes Bet man pofig – par manām acīm tik’ Marss sarkanāks Prasi: “Kāpēc?” Es nezināju, ka var savādāk Visu, ko rakstu Tev, par kapeiku var pirkt Bet es esmu meklēšanā, jo es pateicu, kā ir Nav man viegli, labi ir, atkal lietas daru Mani iedvesmoja dziesma, bet man nav neviena alibi Mani paņēma ciet kāda veikalā, jo man izmaiņas vaj’g Jo acīs man palika prieks pat, kad izgaisa smaids Kāpēc par visu Tu necepies, kā tie, kurus izmaina naids? Es pateicu viņiem, jo esmu šeit tikai uz laiku Līdzinos lirikā reizēm es vulgāram tipam Dabūju kvīti, jo man vajadzēja būt kādam citam Kļūdas pieļāvu, par kurām nedraud iet uz cietumu Bet Tavs acu skatiens man ir kā tiesas spriedums Piedz. …šeit …teikt …dzīvs …beigts Es esmu šeit Ko vēl man teikt Es biju īsts, es biju feiks Es biju dzīvs, es biju beigts Man jābūt labam pilsonim, to patīk deldēt manī Bet, ja ticu paradīzei vai man jātic ellei arī? Es nevēlu sliktu, es tikai dodos tālāk Bet, novelkot robežas, Tu man dod, ko pārkāpt Sirdsapziņa lēnām nogalina kā neass nazis Jā, es esmu melojis, jā, es esmu zadzis Es to ne vienmēr risinu – tās kļūdas liek bēguļot Varbūt tāpēc, kad man ir labi, es jūtos kā grēkojot Tu vari man teikt, ka par visu, ko daru, te pienākas stress un bēdas Vari baidīt ar elli pat sātanu, bet mans lielākais grēks ir gļēvums Tas kā piedāvāt bērnam bēres vai likt piegādāt ēst uz Mēness Jā, esmu vainīgs, un varu vēl piebilst bez pietātes: „Esmu dzēris.” Jo vai Tu ticētu, ka patiesībā man mantas, nu, nerūp? Bet esmu tas vainīgais te, tikai lai tas Tu nebūtu Ar asarām acis jau piepildās, tai to tikko šeit nebij’ Es aizskāru tevi, bet tikai, jo likās, Tev ir, ko teikt pretī Tu dāvā man siltumu, mieru te, nevis izstaro noliegumu Bet kāpēc, kad tuvojos Tev, šķiet, ka es izdaru noziegumu? Es varu būt sarunās skaļš, ass, ja stāstu prikolus Bet bail, ko jūtu, Tev atklāt, it kā tas ir ārpus likuma Es paskaidrot nevaru to, ko te daru, jau sodiem gaidu debiju Kas ticēs, ka nozagu pulksteni tādēļ, ka todien laika nebija? Un ka man ir slepeni plāni, kas mainīs visu, bet negribu kādu vēl gaidīt It kā Tu ticētu tam, ja Tev teiktu, ka nebiju pālī, bet laimīgs Piedz.

Nebildē atmiņām, to met malā kā monogāmiju Jo dažas dziesmas strādā labāk kā fotogrāfija Biš’ pietrūkst laiks, kad traki bij’ platās drēbes Bet mani tas saista, jo tas jau ir pagātnē Labās ēras var papist – tās glabā gēni Tās citur atrast ir kā atrast te kramā krēmu Kad dzīvē pienāk tukšakās nodaļas Un dienas lietainās ir plusā – tad dod vaļu Tikai melanholija klusā, ko dod maņas Un, ja ir saulains, aizej dušā pēc noskaņas Pohuj, ja citi teica – „Tu traks!” Jo labākais spogulis ir manas meitenes acis Mēs visi esam sveiki, kaut ir steiga un tas Atgrūž, kaut stavām tuvāk nekā Teika un Brasa Var melot sev, ka tas ir labi kā pišanās Meli maziņi paliek tik’ pēc aliņa ticamāki Viss ir aplī, veci, tu labi dari, ko citi māk Laiks iet ātrāk, man šķiet, ka jau tie gadi pa 2 nāk Labi, uz ātro ņemu kladi – nav diži vārdi Bet aprakstu to, kas vada mani, es biju tālu Piedz. 2X Mūsu kompleksi nav kautiņu vērti Kaut acis atgādina šautriņu mērķi Dzīve smaida un es pats viņu mēdu Laikam atmiņa pilna, būtu laiks viņu dzēst Tas, kas man dārgs, tas vieniem lēts „Tu riebies,” – to man saka pat uz griestiem ēnas Kad neguļu, man ir drebuļi, kad smieties mēdzu Un ir piektdiena – pie glāzes es kā piesiets sēžu Kaut bieži negribās es piedodu kļūdas Tik daudz domāju ar sirdi, ka drīz tā rievota būs Lieku mūziku, kura, likās, vienotu mūs Bet tā nomutēju visus it kā lietotu pulti Dzīves lejas un augšas, kur tu vēl leksi? Kad dzīve atgādina burtu M, veci Ir atzīmes labas, bet būs tur vēl testi Plus, tas aliņš nelīdzēs – sūc un dzer „Nestea” Baltie un melnie posmi nāk, lai lādi Ja tev dzīve atgādina zebru – kāp tai pāri Kā baidoties apžilbt, daži klanās tās naudas dēļ Pat uz gaišo pusi viņi skatās ar saulenēm Es nē, moš’ pat, ja papistu visu Jo dzīvi redzu kā puzli, nevis sasistu stiklu Es neesmu no klipa, kur ir dzīres un tusi Bet es esmu sutiners, ja mana dzīve ir kuce Piedz. 2X