Edavārdi

Ja Tu zini, ko Tu gribi, lētas preces nepērc Ja Tu zini, ko Tu runā, tad Tu esi reperis Ja ir slikti, bet Tu izvilki šo dienu, jā, Tu esi Ja esi vecs, bet busā izcīni sev vietu, Tu esi reperis Ja esi gatavs un ar rīkiem plaukstās, jā, Tu esi Ja esi skolotājs, un Tevī sīkie klausās, Tu esi reperis Ja Tu paliec pret sūdu noraidošs, jā, Tu esi Ja Tev blakus ir grūti nolaist rokas, tad Tu esi reperis Ja cieni spēku garīgo, pildīt mērķus palīdz drosme Ja Tu zini to, kā vajag radīt troksni, tad Tu esi reperis Ja piekās to, kas omu bojā, ej ar sevi roku rokā Ja Tu dabū skanošo par to, ko domā, Tu esi reperis Piedz. Ak, nē, jā, es esmu Tavs spogulis Ak, nē, Tu juties tikko noguris Bet, ak, nē, metu pulti prom pa logu, viss Jo, ak, nē, mikrofonu tagad Tev dodu es Rādu, kā jādara, bez stresa sensejs Tu esi reperis, bet es esmu MC’ijs Autentiskā manta, bez testa versijas Tev čeks man ir respekts kā pensija Jums nesanāk ne gangsteri, ne bekpekeri Visi mēģina būt reperi, kad redz reperi It kā nezināšu, kas ir stulbi meli Man labāk sanāks, ja es mēģināšu būt par Tevi Labāk nesāc,es viens pats sprintu skrienu Reperi grieza plates pirms hipsteriem Tas ir hiphops – valoda uz trotuāra Pārvēršam kultūrā padomju bloku mājas Atveru durvis, pelnu kā šveicars Ja gribu būt melns, tad melns kā Dārts Veiders Kamēr TV tikai tagad grūž un bīda plikos Vienalga, jo es būšu Tavas dzīves titros Varu dienām tekstus mest Tā, kā pienākums, dziesmu kā testu redzu Tavā ciemā kāds mēģina būt reperis Bet viņam priekšā esmu es Nemēģini labāk vairs Jo Tavi sūdi lētāki kā gramā spaiss Bet es redzu galā gaismu Ja visi te ir reperi, tad es esmu labākais 2x Piedz.

Intro 2X “Kā tu jūties Ed?” – man ir lietas 100 uz sirds Jaunas pasaules manā prāta dzimst un mirst “Tu tā jūties jo?” – es bieži daru lieku Visiem un nevienam es dziedu savu dziesmu Visums nekad nepazudīs, zvaigznes nemirst Klintis lēni sadrūp, bet bailes nezin Baktērija nemeklēs nekad laimes zemes Ar gadiem nekas nemainās, jā, laiks ir melis Es gribu nedomāt neko, ne triekties skatuves Un skatīties tālumā tā kā Lieldienu statujas Gribu palikt naivs kā to spēj skaistums Nejust bailes tā kā smiltis, kuras vējš aizpūš Bez nervu šūnām, kuras sasalst, kad bēdas Es gribu šķērsot robežas bez pases kā vētras Gribu būt tāds, kam nav acis un mēles Jo tagad prātā domu daudz, bet maz kas ir vērts te Tāpēc sēžu šeit nevis dodos ,bet gribu Darīt to, kam esmu radīts tā kā kaķis ar peli zobos Ignorēšu visu, līdz es to nemanīšu Jo es spēju sarežģīt pat neko nedarīšanu Piedz. Ja tās atbildes tev nerodās un nerodās Aizver savas acis un tad nedomā un nedomā Ja tevi nomāc pasaule tā nenokā un nelokāmi Aizver savas acis un tad nedomā un nedomā Aizver savas acis un tad nedomā un nedomā Ja tās atbildes tev nerodās un nerodās Aizver savas acis un tad nedomā un nedomā Ja tevi nomāc pasaule tā nenokā un nelokāmi Lai kā akmenim, ko pasperu, man rūpju nebūtu Gribās, lai es visu to, ko jūtu, nejūtu Reizēm, lai viss ir viens, un beigas būtu prelūde Grūtības – nepārliecināšu jūs, ka nemūku Lai kā kārtotu es to kas feins un kas maldinās Viss tāpat samudžinās kā pleijera austiņas Tā tas ir un tas nav savādi gan Grūti burbuļvannu baudīt, kad ir parādi man Jo tas ir grēks dzīvot šeit bez stresa Kad tu zini, ka tuvojas kāds reids vai testi Un atkal izķēmots ir face ar besi It kā tas man palīdz kaut ko veikt uz 10 10? Man to neredzēt kā bape’us Teslam Jo stress izeju nepiedāvā kā kleitas „Dressman” Un man tas traucē tā kā tveice resnam Tāpēc pagriežu skaļāk, ja man teica – „Neskan!” Tāpēc iztukšoju prātu – uz to lozi lieku Es izskatos labi, atspulgam dodu 5 Tad sabīstos – moš’ šodien pievilšu kādu Es domāju par daudz, kā kad prasa vienzilbiju vārdu Piedz.

Piedz. Vai Tu dzīvo manu dzīvi? Un tad – vai mīlot katru brīdi? Kāpēc Tu dzīvo manu dzīvi? Un paņem kāda cita, līdz ko sākās sūdi? Vai Tu dzīvo manu dzīvi? Un tad – vai mīlot katru brīdi? Bet ko dara Tava dzīve tad manā? Vai tad mēs esam parazīti galu galā Kāds cilvēks redzēja Dievu un uzrakstīja par to Un tagad atkārtot to gribu, it kā kāds uzprasīja man ko Sandales, gavēņi un baznīcu zvani Ja tas nostrādāja uz viņu, tad varbūt arī uz mani? Ir pāris ļaudis kam ir mašīnas, baseini, dārgi sieri vai vīns Un tas tiešām dod piepildījumu viņiem tā, kā sieva vai vīrs Tāpēc pērku daudz, nav līdzi mazs maisiņš Kāpēc, lai tas nepalīdzētu man arī tā, kā labs kamiņš Ir cilvēki, kam tiešām palīdz alus Tāpēc dzeru trešo dienu un apkārt plivinos kā lakstīgalas Bet dienas beigās redzu spogulī pērtiķa ģīmi Jo es esmu kā zombijs, tikai mēģinu dzīvot Piedāvājums ar dzīvēm ir plašs, kā Origo preces Viss mans mūžs ir nepārtraukts placebo efekts Piedz. Mēs redzam foto un domājam, ka tā ir dzīve Mēs redzam porno un domājam, ka tā ir dzīve Mēs redzam klipu un domājam, ka tā ir dzīve Mēs redzam reklāmu un domājam, ka tā ir dzīve Tas notika tikai vienreiz, bet domājam, ka tā ir dzīve Tās ir tikai trīs minūtes, un Tu domā, ka tā ir dzīve Tā ir veiksmīga bilde, un mēs domājam, ka tā ir dzīve Tas ir tikai mirklis, un mēs domājam, ka… Nabadzība ir kā nāves briesmas, bagātība – grāls un prieks Ir miljons veidu, kā dzīvot, bet mums tikai rāda kādus piecus Tev tie neder, tāpēc vienmēr kauns? Pietiek snaust Tas ir no svara tā, kā asinsspiediens augsts Bet Tu spiego, pēti vēl, kā citiem klājas Gribi mainīt dzīves kā zeķes, jo Tava smird un Tev tā ir pie kājas Interesē katra elka baktērija Kaut tas Tevi skar mazāk kā melnā matērija, ja? Un tev gribas pūļus un, lai nav no rīta grumbas Bet tas, ko Tu kopē, ir tikai uzmanības trūkums Vai Tu būsi tas, kas garām nedēļas nogales nelaiž Kam stāv visu laiku, pohu nav, un kam nekad tualeti nevaj’g Tā ir kolāža kā fotorobots Un tu ceri tā dzīvot bez montāžām un fotošopa Arī ticu tādai figņai, šķirot pāri statistikai Mēģinu būt Eminems, bet sanāk Edavārdi tikai Piedz.

[Edavārdi] Daudzi saka, ka tieši tas, kas man patīk Nav laba karjeras izvēle, bet es ceru, var prasīt Kapēc tieši tas, kas man patīk, nav laba karjeras izvēle Man saka : „Nezinu, ej barjeras izpēti pats!” Es radu dziesmas, un to man ir vēl daudz Un es iekustinu pūli, kaut nav tas tēls glauns Man uz to ir talants, bet saka man „Dēls, audz”? Jo man jādara tas, kas nepatīk, dēļ naudas? Nebūšu pastnieks, kas no suņiem vēl pa retam bēg Jo es redzētu, ka citiem raksta, bet man nē Zini, es kā kasieris liktos garīgi slims Man tā patīk rakstīt, ka pat veicī radītu rindas Būtu labi, ja aiz restēm pūtu tie sūda politiķi Bet es pār sarkano ietu, ja būtu policists Lieli mērķi, tapēc kustīgs kā celis Bet, ja būtu kosmonauts, es uzmīstu uz Zemes Man vaj’g piķi kā abatam svētvietas Tā kā zinātniecei, kas tagad ir sētniece Vai tādas domas bojā, kā palagus – ēdiens? Un kā Tu to dabū te – pa labam vai blēdies? Piedz. Man vaj’g naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu Man vaj’g naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu, naudu Mums vaj’g latus un litus, baksus un čipus Un mums vaj’g blatus un piķi, un akrus un ikrus Dodot plates un diskus, ņemt hatas un džipus Vaj’g uzgriezt basus un kikus, lai apklustu visi Bet mums vaj’g latus un litus bez smakas un riska Un tad būs blati un piķis, blakus tās čiksas Kas būs trakas un plikas, vaj’g hatas un džipus Jā, mums vaj’g naudu [ansis] Piķis tā ir lieta, par ko neļauju prātu nomākt, Jo es negulētu, ja pārāk bieži par to sāktu domāt. Tāpēc manā valūtas kursā ir bišķi tā kā aisbergi, Jo nauda ir dzīvesveids, bet tā niša man ir aizņemta. Atslēgas vārds ir “prioritātes”; Te pie mums māksliniekus apdala kā minoritātes (!). Kad iet smagi, noder drusku vieglas naudas, bet Liekot plusu pie plusa, plusu bieži nav, ķipa, Zīda palagi, ādas saloni, nez ko teiktu Dzimtcilvēki, redzot, kā pār tevi valda baroni?! Bet pēc tā visa nāks aprakt tevi laiks, ooo! Reku, džeki velk ar krītu uz kapakmeņa high-score’u! Ļaudis pavada naudas smaka, to pavada kuces, Kuras pavada to runas, kam ir kabatas tukšas. Kad nav kapeiku, man neērtības rada tas drusku, Jūtu, zem kājām sāk pamati zust, jā, liekas, man vajag Piedz.

Reps un bungas, sēžu es pie tukšas lapas – stress un grumbas Rakstās lēni, jo tās nav piespēles, kad es metu bumbas Bet beigās nebrīnies, ja traks stafs ir dahuja Es mīlu to, ko daru – tas ir smags darbs kā statuja Man daudz kas jāpaspēj, pirms es sāku kļūt sirmāks Un tā kā vecāka atvase es gribu būt 1. Prātā jūtu – nedrīkstu zaudēt es šodien tā kā dūšu Nedarīt neko? Es nožēlošu to, kad zārkā pūšu Lamā to savādo, bet man sanāks to panākt, jo Tikai gribu, lai es kļūtu šeit pat labāks par labāko Es zinu, ka man ilgu laiku šitās zilbes baudu dos Bet, ja balss pazūdīs, es likšu bildes albumos Pistoles nav – te tekstus rakstu Pofig viss, zāli pērkot es čekus prasu Man ir savi krusti un es nesu nastu Tā turpinātu pat, ja puse nesaprastu Un es netaisu te pontus, ko nievāt Tieši tāpēc arī mums ir kontakts kā sienām Teksti slimi – tagad zini SARS kā skan Tu blieztu arī tā, ja tev būtu garš kā man Piedz. 2X Tu pacel rokas, ja dzirdi Nomet svaru, ja dzirdi Pacel kājas, ja dzirdi Nomet gruzi, ja dzirdi Pacel glāzi, ja dzirdi Pacel rokas, ja dzirdi Pacel kājas, ja dzirdi Pacel visu, ja dzirdi Nav maskas un pasakas, brāl, bet klase, kur skaņas, kas dārd Basi, kas klasiski, platas acis – tu sasalis stāvi Masas tik’ saskatās, mūļi tā kā bez vasaras bāli Rakstu ar sakaru, prasi man, ja pēc klasikas slāpst Un man ir pofig uz to sabiedrības morāli Nāku saldajiem rādīt, ka sirds ir patiesībā ovāla Jūti spēku? Ielieku šeit visu, kad tu bulkas ēd Pārspīlēju – esmu gatavs izmantot kā bultas šķēpus Bet esmu mierīgs, tik pat jūtīgs Man ir kauslīga sirds, jo tā sit man krūtis Tāpēc nesēžu uz olām kā vistas kūtī Ja ne uz skatuves, tad vismaz pūlī Dzimis kā parazīts, cīnās kā paladins Lai kļūtu par vīru, jo ir tīnis, ne karavīs Plūst rīmes kā uz plītis tas parafīns Un nepatīk, ja tikai ir uz brīdi viņš pamanīts Ticēt – tas ir mans plāns, kad beigas Jo tas vairāk nekā vārds kā teikums Piedodiet, ja es esmu skaļš no dvuļas Es tikai esmu ass un zaļš kā skujas Cilvēks – saku, ja kāds, bāc, man prasa Ar vienu vārdu aprakstīt sevi kā sakot plāns plāns Piedz. 2X

Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Stends reklāmas – netālu ir pagrieziens no tā Eju, jo kam man mājas, ja nav atgriezties no kā Izvēdināt galvu, jo grib padoties prāts Ja tas palīdz, gaidu, kad tas darboties sāks Mašīnas tik’ garām brauc, es skatītājs te jums Aizved mani citur lūdzu, vadītāja kungs Ja iedvesmas vēl nebūs arī parītā, tad punkts Es radu dziesmas, un bez dziesmas esmu panikā un tumšs Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Piegāja pie manis tikai misters Sātans Formāls, kā kad tas ir tikai bizness, tātad „Ja tu tā turpināsi, labāk pieturies pie manis Jo viss, ko tu te dari – tikai pieduries un pamet Un tu necīnies, kad citi blēdīgi smejas Bet tevi neviens nežēlos dēļ bēdīgas sejas Tev nekad nesanāk, tev čista pa kaklu vaj’g Jo saki nav lemts, un tu vēl tici tai atrunai!” Piedz. 2X Nāc ar mani, ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Nāc ar mani ja gribi aiziet pastaigā Prātā plāni, domas, nelabie, tēmas Viens no asfalta plusiem – tajā nepaliek pēdas Eju uz dullo, tauta skrien ar somām un koferiem Nezinot ceļu, jo ceļazīmes ir domātas šoferiem Piegāja pie manis tikai misters Dievs Uz nastu norādot, teica, ka –„Tas viss tev lieks Uz slikto skaties it kā tas ir noticis sen Zini, ko tur es – labāk notici sev Tas, ko dari ir jau zināms kā līmenis” Teica – „Būs labi!” moš’ tas bija citāts no Bībeles? Tu negūsi neko, ja tu pagaidīsi malā Paņem bēdīgu dziesmu un tad pataisi to labāku Bet es turpināju vakara gaitas Un par teikto domāju pie sarkanās gaismas Es to pieņēmu, bet ja reāli bez patikas Un tad to noliedzu es netālu no „Maksimas” Es nezinu kā pareizi, esmu patreiz dumjš Bet visu izdzīvošu un tad to pateikšu jums Tā ir patreiz, punkts, un tas nav atteikums Ļauj man iet pašam, tu līdzinies jau fanei, kungs Piedz. 2X

Varbūt albumus vaj’g izdot beigt Bet balta lapa neapmānīs, man ir, ko teikt Uguns acīs tik stipra, ka jau uz uzacīm liesmas Gribu atmest pīpēt, lai par to var uzrakstīt dziesmu Un, kad šis būs ārā, es koncertus bīdīšu Šis nav par ticību sev, bet par konkrētu rīcību Vēlu visiem, kas turpina darīt un tirgot, veiksmi Tas ir dirsā, kad gribam, lai izdodas ar pirmo reizi Kāds sakars, visi notinās, tas brīžiem sāp Esmu tas čalis, kam skan modinātājs brīvdienās Ritenim krāj, šiks ir izmēģināts Tērē mazāk kā pelna, viss ir izrēķināts, ha Vajag labu mūziku, jo tam nav totāli kvotu Un jādzird visi Robina Šarmas podkāsti, pohuj Bet, ja godīgi, nepateikšu, priekš kam Un manās acīs tas skan nepareizi diezgan Bet es to daru, līdz prāts sakarst Bet, ja man nav mērķa, tad kāds sakars Es neticu Dievam, taču ticība ir svarīga Bezjēdzīga dzīve nogalina, tiklīdz tā ir dabīga Diži nevar mainīt, kur tās molekulas virzās Un beigas visiem vienādas ka Holivudas filmās Un esmu paēdis un siltumā, mēle viltu māk Izskatās, ka mūsu Ahileja papēdis ir pilnumā Tad gribu beigt rakstīt pantus Ja prāts ir kā ūdens, tad tāds dzīvesveids ir kā dambis Un tad nav spēka, un uz brīdi raujos bēgt Bet visam ir jēga, ja mana dzive ir kaut ko vērta Un ir jēga visu to info gadu gaitā krāt Ja es mīlu sevi, piedodiet, ja aizskaru kādu Tas, ka neko nevaru, motivē tagad detonēt Jo frāze “es varu visu” ir pārāk nekonkrēta Piedz. Man vajag ticēt, un tad es varu dot Man vairs nav, kur izbēgt, man vajag tikai dot Lai arī cik celtu, man šķiet, ka latiņa palika zemu Tāpēc pateikšu to, ko teiktu, ja tagad satiktu sevi Tas nav sasniegums, ka nesagāji sviestā Tavas dusmas un bēdas uz mani neatstāj iespaidu Par to, ka nevar laiku labi pavadīt, Tu nesāc Neļauj alkoholam Tevi apmānīt, Tev neslāpst Un katrs grūtais brīdis, ja ceri, ir izturams Neļauj cigaretei Tevi apmānīt, Tevī ir uguns Neskaties uz citiem, kuri parāda bezceri Latvija Tevi nemotivēs kļūt par labāku reperi Vai labāku čali, par to ārā pat sāpinās Kā būt par varoni, kur visi strādā un stāv rindās Neļauj tam apmānīt Tevi, to visu pamet un brauc Izvēlies to labo pat, ja nav pasaules gals Pat, ja kavē, kad sāc, to nevaj’g pārvērtēt tā Atbildes uz visiem Taviem “kāpēc” ir “kā” Piedz. Pacel acis, kur Tava liesma Vai tā Tevi veido un pasauli silda Tikai uz priekšu vējš nedzīs Vēl nav par vēlu celties

Nāk no pistoles dūmi, vaj’g kaut ko sadomāt fiksi Viņš trāpīja galvā, jo zina, kā sabojāt visu Klusums atgriežas telpā, un viņš tur zobos mēli Atbalsojas soļi skaļi, jo viņš zin’, kā nodot sevi Noskatās uz upuri, kas mirst; viņš tūlīt ies Uzkavējas minūti par ilgu, jo viņš zin’, kā kļūdīties Viņš sāk bēgt, jo galavārds dots netiek drosmei Ņem grūtāko ceļu, jo zin’, kā nepiedot sev Alkstot tumšāka stūra, pirms viss nāk gaismā Skrienot virsū katram, kas ceļā, jo viņš māk aizskart Par spīti cerībai nozust,kas tagad nepastāv Jo viņš ļoti labi zina,kā ir tad, kad nesanāk Izvēloties nepareizo ceļu, gluži tā kā citas reizes Uz turieni, kur noķers viņu, jo zin’ tikai sliktas beigas Apstājās uz mirkli, jo sirds arvien stiprāk klauvē Tā, lai policista lode trāpa, jo viņš zin’, kā zaudēt Piedz. Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kur ir(a) grūts ceļš Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kur Tevi pūš vējš Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kā var saniknot un dzelt Jā, Tu zini, zini, zini, zini,kā rīkoties atbilstoši sev Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini to, kā nedabūt Jā, Tu zini, zini, zini, zini visu to, kas nevar būt Jā, Tu zini, zini,zini tik labi to, kas nav tavā gaumē Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, zini, zini, kā zaudēt Viņš veic savu izvēli spriežot, ka te derēs meli Un sanikno viesi, lai viņā var labāk redzēt sevi Pēc sava prāta virzot šo scēnu pretēji pasīvai Viņš to maina, kā regulējot sēdekli mašīnai Piešķiļ cigāru, acīs stresu nemanīja Viņš zina, kad pateikt ko riebīgu bez scenārija Nejūtas ērti, kad vaj’g ko salabot vai sākt no jauna Visu sagatavo strīdam viņš, kā sakārtojot galdu Improvizējot ar dotībām, ko Dievs var prātam iedot Sakārto teikumus, lai tajos nav vietas vārdam „piedod” Saruna sākas ar lietu par privātu mantu Bet viņš provocē cīņu, kā spiežot no dimanta darvu Nolaižot viesi tik zemu, sāk jau vara vēnās virt Viņš meklē ragus, aiz kuriem var ārā velnu vilkt Lai var attaisnot vājumu,par ko bieži pārmest māk Ieņem cietēja lomu, kā stāvot tieši zem lāstekām Ārpus šīs telpas sienām jau paceltas balsis dzird Viņš māk pierādīt, cik pasaule ļauna ir Momenti šādi šim kungam ir jau, protams, ikdiena Viņš tos nostāda sev ērtā pozīcijā, kā bumbu pirms soda sitiena Liekot naidu priekšplānā, prom tagad ies Viņš izdabūja dzīvnieku ārā no sava viesa Izspēlējot upura lomu, ko pats ar prieku izkopis Viņš izdabūja beigās īstu lodi no sava viesa pistoles Piedz.

Gribu visu dzīvot tā, kā pirmo reizi Pīpēju pēdējo cīgu kādu simto reizi Guļu kā zīdainis, tas ir rets brīdis Pamostos no rīta tā, kā vecs vīrs Mierīgi pasēdēt, nevis dzīres gribu Jo izdzīvoju dzīves beigas savas dzīves vidū Vai man pateikt visu, vai man piemānīt Palaidu garām iespējas – vai tā ir pieklājība Rakstu dāmai kā puika, ķeru baudu, kad klusumā Eju uz darbu kā tīnis, pelnu naudu kā pusmūžā Ja nav, uz kā rakstīt, varu sabojāt tapetes Pagātne aiz manis kā supervaroņa apmetnis Piedz. Un šī kārtējā diena, stāv kafija ar pienu Tu jau zini, visam secība viena Man nevajag pārtiju lieku, dod pārtiku vieglu Pat šī cīga pārāk spēcīga šķiet Un es gribu visu vai neko, bez riska vai ar to Man ir izvēle kā bērnība viena Un es gribu teikt šoreiz visu, bet es beidzu to fiksi Un šī ir kārtējā bēdīgā dziesma Tu pieaudz, kad laika nav īsti Kad saproti, ka viss, ko gribi, nav īsts Kad Tu paej garām klonētiem bariem Pat dokumentālās filmas ir no montētiem kadriem Un noticu tiem vairāk kā uz īsu brīdi Un uz to skatos kā uz īstu dzīvi, kā uz īstu dzīvi Un es piepildu sapņus, kļūstu nerunīgs Jo dzīve ir burvīga, un es esmu nīgrs Un es noklusēju to, ko nepamanām Jo es gribu būt laimīgs, bet pa savam Esmu rets, jo no šitā izmūk daži Dod pagruzīties tagad, jo vēlāk viss būs labi Piedz. Es skatos šovu, sēžot pirmajā rindā Un par to pastāstu jums panta pirmajā rindā Tas ir ģeniāli, varu nebūt slavenība Jo nākamā dziesma, kas jāsaraksta man, ir mana dzīve Es gribu visu, pāris nederēs Sasniegt virsotnes, jo tur mani neredzēs Gaidu, kamēr citi krūmos skries Es gribu satikt meiteni, ar kuru jūtos viens Cits tādā momentā rīs bulciņas un skums Esmu čilā, man nav tādas funkcijas kā jums Varbūt tāpēc likšos nejauks Bet viss ir tik vienkārši, ka es pis to nedaudz Piedz. Reizēm manas smadzenes to nepavelk Kā mēs saņemam naudu un mīlestību no šīs repa štelles Pietāti malā kā siltu viskiju Es nevis cenšos, latviet, bet pildu misiju Ja ērtības gribās, bet ja uz riteņa jūtos Tik labi kā tu ferarri, tad ferarri vērtība krītas Viss ir galvā, šī nav bomžu nācija Un man iet tik labi, ka Tev tā škiet kā konspirācija Un uz kurieni Tu kusties fiksi Vaj’g pacensties, lai kļūtu atkarīgs no tā, kas Tev liek justies slikti Uz to no malas paskaties Es pīpēju un dzeru tikai, lai mēs varam saprasties Piedz.

Mana aizdedze reizēm ir visai lēna Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras Tas ir jāpasaka rīmēs Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās Piedz. Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs’lē Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma Laime man pamāj,tērpusies atraktīvi Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas Piedzīvojot Dieva sodu,var uz mirkli redzēt viņu pašu Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin’, kas ir ūden(i)s Un es grimstu tajā,gaišais mijas ar melnu Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves Piedz.