Edavārdi

Ja Tu zini, ko Tu gribi, lētas preces nepērc Ja Tu zini, ko Tu runā, tad Tu esi reperis Ja ir slikti, bet Tu izvilki šo dienu, jā, Tu esi Ja esi vecs, bet busā izcīni sev vietu, Tu esi reperis Ja esi gatavs un ar rīkiem plaukstās, jā, Tu esi Ja esi skolotājs, un Tevī sīkie klausās, Tu esi reperis Ja Tu paliec pret sūdu noraidošs, jā, Tu esi Ja Tev blakus ir grūti nolaist rokas, tad Tu esi reperis Ja cieni spēku garīgo, pildīt mērķus palīdz drosme Ja Tu zini to, kā vajag radīt troksni, tad Tu esi reperis Ja piekās to, kas omu bojā, ej ar sevi roku rokā Ja Tu dabū skanošo par to, ko domā, Tu esi reperis Piedz....

Intro 2X “Kā tu jūties Ed?” – man ir lietas 100 uz sirds Jaunas pasaules manā prāta dzimst un mirst “Tu tā jūties jo?” – es bieži daru lieku Visiem un nevienam es dziedu savu dziesmu Visums nekad nepazudīs, zvaigznes nemirst Klintis lēni sadrūp, bet bailes nezin Baktērija nemeklēs nekad laimes zemes Ar gadiem nekas nemainās, jā, laiks ir melis Es gribu nedomāt neko, ne triekties skatuves Un skatīties tālumā tā kā Lieldienu statujas Gribu palikt naivs kā to spēj skaistums Nejust bailes tā kā smiltis, kuras vējš aizpūš Bez nervu šūnām, kuras sasalst, kad bēdas Es gribu šķērsot robežas bez pases kā vētras Gribu būt tāds, kam nav acis un mēles Jo tagad prātā domu daudz, bet maz kas ir vērts te Tāpēc sēžu šeit nevis dodos ,bet gribu Darīt to, kam esmu radīts tā kā kaķis ar peli zobos Ignorēšu visu, līdz es to nemanīšu Jo es spēju sarežģīt pat neko nedarīšanu Piedz....

Piedz. Vai Tu dzīvo manu dzīvi? Un tad – vai mīlot katru brīdi? Kāpēc Tu dzīvo manu dzīvi? Un paņem kāda cita, līdz ko sākās sūdi? Vai Tu dzīvo manu dzīvi? Un tad – vai mīlot katru brīdi? Bet ko dara Tava dzīve tad manā? Vai tad mēs esam parazīti galu galā Kāds cilvēks redzēja Dievu un uzrakstīja par to Un tagad atkārtot to gribu, it kā kāds uzprasīja man ko Sandales, gavēņi un baznīcu zvani Ja tas nostrādāja uz viņu, tad varbūt arī uz mani?...

[Edavārdi] Daudzi saka, ka tieši tas, kas man patīk Nav laba karjeras izvēle, bet es ceru, var prasīt Kapēc tieši tas, kas man patīk, nav laba karjeras izvēle Man saka : „Nezinu, ej barjeras izpēti pats!” Es radu dziesmas, un to man ir vēl daudz Un es iekustinu pūli, kaut nav tas tēls glauns Man uz to ir talants, bet saka man „Dēls, audz”? Jo man jādara tas, kas nepatīk, dēļ naudas?...

Reps un bungas, sēžu es pie tukšas lapas – stress un grumbas Rakstās lēni, jo tās nav piespēles, kad es metu bumbas Bet beigās nebrīnies, ja traks stafs ir dahuja Es mīlu to, ko daru – tas ir smags darbs kā statuja Man daudz kas jāpaspēj, pirms es sāku kļūt sirmāks Un tā kā vecāka atvase es gribu būt 1. Prātā jūtu – nedrīkstu zaudēt es šodien tā kā dūšu Nedarīt neko?...

Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Stends reklāmas – netālu ir pagrieziens no tā Eju, jo kam man mājas, ja nav atgriezties no kā Izvēdināt galvu, jo grib padoties prāts Ja tas palīdz, gaidu, kad tas darboties sāks Mašīnas tik’ garām brauc, es skatītājs te jums Aizved mani citur lūdzu, vadītāja kungs Ja iedvesmas vēl nebūs arī parītā, tad punkts Es radu dziesmas, un bez dziesmas esmu panikā un tumšs Es tikai eju un es nezinu kur Moš’ uz tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur Piegāja pie manis tikai misters Sātans Formāls, kā kad tas ir tikai bizness, tātad „Ja tu tā turpināsi, labāk pieturies pie manis Jo viss, ko tu te dari – tikai pieduries un pamet Un tu necīnies, kad citi blēdīgi smejas Bet tevi neviens nežēlos dēļ bēdīgas sejas Tev nekad nesanāk, tev čista pa kaklu vaj’g Jo saki nav lemts, un tu vēl tici tai atrunai!...

Varbūt albumus vaj’g izdot beigt Bet balta lapa neapmānīs, man ir, ko teikt Uguns acīs tik stipra, ka jau uz uzacīm liesmas Gribu atmest pīpēt, lai par to var uzrakstīt dziesmu Un, kad šis būs ārā, es koncertus bīdīšu Šis nav par ticību sev, bet par konkrētu rīcību Vēlu visiem, kas turpina darīt un tirgot, veiksmi Tas ir dirsā, kad gribam, lai izdodas ar pirmo reizi Kāds sakars, visi notinās, tas brīžiem sāp Esmu tas čalis, kam skan modinātājs brīvdienās Ritenim krāj, šiks ir izmēģināts Tērē mazāk kā pelna, viss ir izrēķināts, ha Vajag labu mūziku, jo tam nav totāli kvotu Un jādzird visi Robina Šarmas podkāsti, pohuj Bet, ja godīgi, nepateikšu, priekš kam Un manās acīs tas skan nepareizi diezgan Bet es to daru, līdz prāts sakarst Bet, ja man nav mērķa, tad kāds sakars Es neticu Dievam, taču ticība ir svarīga Bezjēdzīga dzīve nogalina, tiklīdz tā ir dabīga Diži nevar mainīt, kur tās molekulas virzās Un beigas visiem vienādas ka Holivudas filmās Un esmu paēdis un siltumā, mēle viltu māk Izskatās, ka mūsu Ahileja papēdis ir pilnumā Tad gribu beigt rakstīt pantus Ja prāts ir kā ūdens, tad tāds dzīvesveids ir kā dambis Un tad nav spēka, un uz brīdi raujos bēgt Bet visam ir jēga, ja mana dzive ir kaut ko vērta Un ir jēga visu to info gadu gaitā krāt Ja es mīlu sevi, piedodiet, ja aizskaru kādu Tas, ka neko nevaru, motivē tagad detonēt Jo frāze “es varu visu” ir pārāk nekonkrēta Piedz....

Nāk no pistoles dūmi, vaj’g kaut ko sadomāt fiksi Viņš trāpīja galvā, jo zina, kā sabojāt visu Klusums atgriežas telpā, un viņš tur zobos mēli Atbalsojas soļi skaļi, jo viņš zin’, kā nodot sevi Noskatās uz upuri, kas mirst; viņš tūlīt ies Uzkavējas minūti par ilgu, jo viņš zin’, kā kļūdīties Viņš sāk bēgt, jo galavārds dots netiek drosmei Ņem grūtāko ceļu, jo zin’, kā nepiedot sev Alkstot tumšāka stūra, pirms viss nāk gaismā Skrienot virsū katram, kas ceļā, jo viņš māk aizskart Par spīti cerībai nozust,kas tagad nepastāv Jo viņš ļoti labi zina,kā ir tad, kad nesanāk Izvēloties nepareizo ceļu, gluži tā kā citas reizes Uz turieni, kur noķers viņu, jo zin’ tikai sliktas beigas Apstājās uz mirkli, jo sirds arvien stiprāk klauvē Tā, lai policista lode trāpa, jo viņš zin’, kā zaudēt Piedz....

Gribu visu dzīvot tā, kā pirmo reizi Pīpēju pēdējo cīgu kādu simto reizi Guļu kā zīdainis, tas ir rets brīdis Pamostos no rīta tā, kā vecs vīrs Mierīgi pasēdēt, nevis dzīres gribu Jo izdzīvoju dzīves beigas savas dzīves vidū Vai man pateikt visu, vai man piemānīt Palaidu garām iespējas – vai tā ir pieklājība Rakstu dāmai kā puika, ķeru baudu, kad klusumā Eju uz darbu kā tīnis, pelnu naudu kā pusmūžā Ja nav, uz kā rakstīt, varu sabojāt tapetes Pagātne aiz manis kā supervaroņa apmetnis Piedz....

Mana aizdedze reizēm ir visai lēna Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras Tas ir jāpasaka rīmēs Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās Piedz....