Edavārdi

Tagad, kad šo rakstu, man viss kārtībā Kaut mans dzīves ceļš ir kā trips Āfrikā Es esmu starp pofigismu pret klapatām Negācijām bez jēgas un optimismu bez pamata Tagad es zinu, kapēc man nenāk miegs Jo viss ir no svara, kad esi pedants liels Svešas idejas par to, kas īsts blakām Jā, es rakstu tekstus kompī, bet vismaz fonts ir slīprakstā Es nekad nesapratu jūsu principus Vienīgais, ko zinu, ka tie skan kruti un ir tizli Ar nepacietību tos gadus gaidat Kad varēsiet teikt: „Cik viss kruti bija manā laikā!...

ja tu prasi , kapēc es pie sarkanā stāvu un kad rāda es esmu no standarta tālu , ja tu prasi kādēļ man nav parpalu dārgu un vairs pantos nerīmēju par savu krānu , kapēc? nekad netēloju demokrātu bīstamu un autobusā vienmēr ētalonu pīkstinu , pat ja laba dzīve sasniedz epilogu īsumu , pasniedzu lirikas tev ar melikonu īstumu , kapēc? es esmu baigi piekāpīgs un cenšos nelurēt uz krūtīm aiz pieklājības , ja prasi kapēc aicinu tev bobsum un nebaltum , pat ja neskatās neviens krokšus nevelku , es tev atklāšu kādēļ man no disenēm reps un vienmēr cenšos beņčikus es misenē mest un radu tveikus kuri kā pa dibenēm krekst , paties pret sevi paliku par videnē es , jo piedz....

Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu?...

[Kristīne Prauliņa] Piedz. Viss ir nepareizs Viss ir nepabeigts Viss ir nepareizs Bet beigās viss būs okay [Edavārdi] Es nokavēju, un es noguru skriet Gribēju ar riteni braukt, bet tam bija nopūsta riepa Man vaj’dzēja ātrāk durvju rokturi spiest Meklēju lietussargu, jo skatos pa logu – tur lietus Dzīve variantus reti piedāvā divus Līdz tuvākai pieturai piecpadsmit minūtes, fuck Mans skrējiens izskatījās pēc gazeles sprinta Stāvu pēc etalona, pie kases ir rinda Tas aizņem vēl piecas minūtes, vagonā iekāpju Nosēžu vēl desmit sastrēgumā Avotu ielā Pēc tam frāzes skanēja par to, kā es varēju Īsak sakot, zini, kāpēc kavēju?...

Dzīvei patīk jokot, bet tas ir humors melns Jā, man ir gruzons, pie lūpām te tiek rupors celts Zaļš kā tuborgs, nevis boss kā Hugo, zelts Te tāls kā Plutons, bet vismaz man ir muzons vēl Un vēl mans ego bonusā dzīvē, lirikās ir klāt Likās, ka mainījos daudz, bet tikai minimāli, brāl Un man joprojām ir ērts tas, kas no ideāla tālu Man ir parasta dzīve, bet to kā Iliādu rādu Es maucu kā māku, to saucot par mākslu Bet kopš kura laika, vecais, es kaut ko pārstāvu?...

Dzīve ir kā ceļš, es jau to teicu tik daudz reizes Pa to braucu noteikumus nezinot – riteņbraucējs Kaut neko sliktu par mani Goliāts neteiks Sakačājies, bet joprojām sociāli neveikls Lai šis teksts ir kā bilde, ne veltījums ielām Es sataisu šīs dziesmas selfiju vietā Gribu būt neatkarīgs, man drīz jau būs savs stils Nesāju parastās brilles tā kā saules brilles Es gribu būt īsts, esmu raižu varā Jo, kamēr rakstu par dzīvi, es to laižu garām Vienalga, ka tekstos parādi grūtu dzīvi Es prasu: “Vai Tev ir sirds?...

Es esmu reperis Rīgā, ko Tu teiksi Par to, novēli man papīru tad un veiksmi Alga vidēja, bet gribu visu uzreiz rīt Nez, ko manā vietu darītu Jay-Z Nepārdodu zāli, nav, ko darīt uzskaitē Bet es šaubos, vai skaista dzīve man būs, vai nē Esmu Rīgā, nav naudas lidot uz ASV Nez ko manā vietā darītu Kanye Dauzu galvu pret sienu tā, kā dusmīgs lohs Kad te saceru pantus, kas ir puslīdz OK Visi telefonos sēž, jā, te būs drīz žopa Nez ko manā vietā darītu Stīvs Džobs Piedz....

Es dzirdu baumas, ka būs drīz liels karš Tā runā vai tā ir, par to tu strīdies pats Man ir lietas jādara, bet man ir mīziens mazs Un jutīšos stulbi, ja notiks rītdien tas Es dzirdēju, ka sāk prātīgie just Ka drīz mainīsies viss, un šī kārtība bruks Un ka nebūs no tā visa glābiņa mums Un viss ir bezcerīgāk, nekā bāreņu skumjas Es dzirdēju, kā pareģo letālus sūdus Pēc pāris gadiem šī planēta nepavilks mūs Dzirdēju no kolēģa kāda Ka pasaule beigsies, ka komēta nāk Bet tas nekad nenotiek, kā Venerā ziemas Kāpēc visi gaida pēdējās dienas?...

Cilvēks, jebkurš cits tituls ir lieks Negribu, lai mana dzīve ir kā Pitbulla dziesma Ieslēdzu kompi, sarakstu vārdus Lai katra dziesma ir kā Vollesa grāmatas vāks Lai man nav neko teikt bail Bet, kad esmu pie miķa, visiem tas atgādina 8 Mile Uzliec vinilu, lūdzu, nu Lai piektdienas vakars atgādina kādu dokumentālo filmu par mūziku Mēs sēdējām ilgāk Mēģinot noķert Kalifornijas sauli, kuru redzējām filmā Tā nebija krīze, es notēloju Redzēju labāku dzīvi, kāds to nošēroja Piedz....

Es braucu mājās, pametu dzīvokli Gana bij’ dzerts, un tagad te brīnos Džeks bez autiņa te paveda sīkos Jā, mēs mušas esam šajos paneļa tīklos Nez’ kā mirušie te saveda dzīvos Kopš Valettas dēls rīmes sameta bītos Patīk Rīgas krāsu palete rītos Jo pohās savs šarms pat ir kabeļu tīklos Kāpēc man tā šķiet? Jā, zinu – vīns Šis garais autobuss ir mans limuzīns Dziesma sešminūšu man skan 2, 3 Visi sēdēja gruzīgi, man gan bija smīns Debesīs mākoņi iet brīzēm pakaļ Izskatās, ka šodien Dievs pīpē atkal Šķiet, ka nekas traģisks tai krīze pat nav Bet, ja ir, to likšu savās rīmēs, tad jau Ir vertības, kas turās ar laiku Pat pēc katastrofas kā, kad burā ar maiku Zini, pat, ja tusēšu es klubā ar Aišu Šī rīta Saule ir man tuvāka zvaigzne Piedz....