Dainis Porgants

Dziedi vējš, Dainis Porgants C G Vēsām salnas skartām rokām zāle nosirmo Dm Am G Auksti paliek rasas asarai F C Pazūdot sapņu tālēm dzērves skumji aizlido Dm G C G Spārnu vēdām sakot sveikas vasarai C p. Dziedi vējš šo rudens dziesmu G Lai kā dzērve lido līdz Dm Dziedi vējš,kad lapas traucot C G Salti elpo rudens rīts C Dziedi vējš so rudens dziesmu G Pūšot vētras stabulēs Dm C Dziedi vējš, bez tevis šī dziesma neskanēs C G Ausmas stundā biezā miglas segā ietinas Dm Am G Aizvien ilgāk pagulēt grib rīts F C Vasarai lēni dziestot saules skatiens novēršas Dm G C G Laika grāmatā jau rudens ierakstīts C G Sārtām uguns liesmām kļavu lapās rudens zied Dm Am G Lēni uz zemes dziest šis ugunskurs F C Ziemeļu vējam līdzi rudens lūpas dziesmu dzied Dm G C G Silto vasaru vien sirds vēl mana tur

D A D Tu pretī man kā zvaigzne debess tālē, D A D Uz īsu mirkli apstājas pat laiks. D A D Ir tikai telpa, mēness seja bāla, D A D Tavs vaigs kā opāls nosirmojis maigs. Piedziedājums. D A D Vēl atmiņā kā maza, balta bura D A D Kāds padebesis, vilnis zili vēss. D G D Pa kuru laiku nosirmoja jūra, D A D Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Kad tavas cirtas saglaudās ar manām, Es domāju, ka dvēselē jau sniegs. Bet kādreiz katrā sīkā čiekurzvanā Bij paslēpies mazs Saules brīnums - prieks. Piedziedājums. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Piedziedājums. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs.

C Ar ierastu steigu plecos Dm Starp darbiem, kas vienmēr sauc F Mēs piemirstam draugus vecos, G Ko nemaz nav tik daudz. C Nav laika, lai ietu ciemos, Dm Nav laika pat piezvanīt, F Jo zinām, ka draugi piedos, G Tādēļ var arī rīt. C Bet, kad draugi beidzot tiekās, Dm Visu sirdīs valda prieks, F Jo neviens tad neizliekās, C G Un nav neviens starp draugiem lieks. Un kad vecie draugi kopā, Tie tik daudz spēj izdarīt, Plecs pie pleca, roku rokā, Var visu dzīvi pārmainīt, Tik viegli ir atrunāties, Ka laika jau nepietiek, Ka nedrīkst ne brīdi stāties, Tikai tad, tālu tiek. Tā braucam viens otram garām, Jo vairāmies nokavēt, Bet kamēr vien darbus darām, draugus varam pazaudēt. Bet, kad draugi beidzot tiekās, Visu sirdīs valda prieks, Jo neviens tad neizliekās, Un nav neviens starp draugiem lieks. Un kad vecie draugi kopā, Tie tik daudz spēj izdarīt, Plecs pie pleca, roku rokā, Var visu dzīvi pārmainīt. Ar mūžīgu steigu plecos, Starp darbiem kas atkal sauc, Mēs piemirstam draugus vecos, Lai gan to nav tik daudz. Tā turpinās dzīves plūdums Un jāvar tam līdzi skriet, Vien vēlamies, lai no sirds mums jautā draugs: kā tev iet? Bet, kad draugi beidzot tiekās, Visu sirdīs valda prieks, Jo neviens tad neizliekās, Un nav neviens starp draugiem lieks. Un kad vecie draugi kopā, Tie tik daudz spēj izdarīt, Plecs pie pleca, roku rokā, Var visu dzīvi pārmainīt. Pievienoja: Retais

Db Ebm F# Db Ab Db Ebm F# Db Ab Db Ar ierastu steigu plecos Ebm Starp darbiem, kas vienmēr sauc F# Mēs piemirstam draugus vecos, Db Ab Ko nemaz nav tik daudz. Nav laika, lai ietu ciemos, Nav laika pat piezvanīt, Jo zinām, ka draugi piedos, Tādēļ var arī rīt. Db Piedz: Bet, kad draugi beidzot tiekās, Ebm Visu sirdīs valda prieks, F# Jo neviens tad neizliekās, Db Ab Un nav neviens starp draugiem lieks. Un kad vecie draugi kopā, Tie tik daudz spēj izdarīt, Plecs pie pleca, roku rokā, Var visu dzīvi pārmainīt, Tik viegli ir atrunāties, Ka laika jau nepietiek, Ka nedrīkst ne brīdi stāties, Tikai tad, tālu tiek. Tā braucam viens otram garām, Jo vairāmies nokavēt, Bet kamēr vien darbus darām, draugus varam pazaudēt. Piedz. Ar mūžīgu steigu plecos, Starp darbiem kas atkal sauc, Mēs piemirstam draugus vecos, Lai gan to nav tik daudz. Tā turpinās dzīves plūdums Un jāvar tam līdzi skriet, Vien vēlamies, lai no sirds mums jautā draugs: kā tev iet? Piedz.

Am C Vecpilsētas ielās vakars ēnas klāj Dm G Am Soļus skaitīt gurdais bruģis stāj Am C Saplūstot ar ēnām, neievērots, lieks Dm G Am Vientuļš pretī nāk kāds svešinieks. Piedz. Am F Am Teic man, svešiniek, no kurienes Tu nāc? Dm G Am Kurp Tu dodies, un vai Tevi gaida kāds? Am F Am Īsto atbildi tik paša sirds vien sniegs - Dm G Am vai Tu savējais vai esi svešinieks. 2. Skatlogi kā bākas, spožas gaismas lej Krāšņu dzīvi solot pasaulei. Svešā vīra skatiens logiem garām klīst liekas dzīvi šo viņš nepazīst. Piedz. x1 3. Kautkas vīra sejā šķiet tik pazīstams Svešais skatiens tuvs un saprotams. Vientuļš dzīves steigā un starp ļaudīm lieks, pats sev reizēm esmu svešinieks. Piedz. x4