Mans cilvēks
Es ticu cilvēkam savam Viņš noteikti kaut kur ir Nezinu tikai cik gadu Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir Reizēm šķiet viņa balsi Aiz kalna var sadzirdēt jau Tuvāk pieejot redzu Cilvēka mana tur nav Reizēm sirds piemāna sevi Un pati tad smeldz un sāp Un vel skaudrak kā senāk Pēc sava cilvēka slāpst Un vel ciesāk kā senāk Savam cilvēkam tic Kur maldīgi līdzīgs licies Bija tikai kāds cits Svešās rokās viņu Neiešu meklēt es Labāk lai neplūktas nozied Sarkanās magones Vēji mēdz sacīt, ka daudzos Esot viņš izkaisīts Ka no daudziem pa lāsei Vajagot paņemt sev līdz Bet es gaidu un zinu pat ja jāslīkst man būs Atnāks pēdējais vilnis Kopā lai sanestu mūs