Arturs Skutelis

V. Nevajag piekrist visam, ko saku. Tu man piekrīti, vecīt? Aleksandrs Es Tev piekrītu, vecīt, Tu to tik labi pateici, vecīt. Piestāj, ieliesim bembī benzīnu; vēders burkšķ, man vajag remdēt ēstgribu. Mašīna lēni pa ceļu slīd kā kērlinga akmens. Šoseja liekas gara kā bērnība. V. Mēs esam klāt – diennakts benzīntanks. Apkārt ne dvēseles, un virs mums ir melna nakts. Mākoņi savelkas kā zīlītes pēc napasa. Cilvēki pendelējas dzīvītēs bez karkasa pa riņķa līnijas dienām – o, jā! –, bet šobrīd guļ. Dievs deva piecas maņas mums – o, jā! –, bet man ir čujs. Pagaidi mašīnā mani pie stūres, būšu ātri. Es eju iekšā nomest joku tā kā čūskas ādu. Aleksandrs Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu. Piecas minūtes; sēžu, gaidu. Atskan šāvieni, seko vaidi. Mirklī sabrūk mani ntie vairogi; sviedru strautiņi nu tek pa vaigiem. Kas tikko notika?! Kas tikko bija?! Un kāpēc es stūrēju?! Ko Tu tur cilā?! Nu, kas tās par banknotēm?! Kas tā par naudu?! Un huļiš Tev ģīmis, bļaģ, nosegts ar audumu?! Ko?! Ā?! Ko?! Ā?! V. Nospied gāzi grīdā. Viss jau ir noticis, un nevietā šeit uzsākt strīdus. Cilāju līķus kā hanteles, jā, – man tas ir sīkums. Tu devies līdzi – manās acīs tas ir rakstisks līgums. Kameru fiksēts nav nedz numurs un nedz mūsu sejas. Pilsētas nomales tīkls; loms nebūt nav peļams. Kauliņi mesti, durvis aizvērtas kā acu plaksti. Mēs izšķīdīsim naktī tā kā laikā radu raksti. Aleksandrs Plaukstas miklas kā vagīnas. Miesa smaga kā ampīrs. Pilna mašīna papīra. Tāds, lūk, vakara gambīts. Vēmiens nāk kā no gastrīta. Nez, kad nelabums apsīks. Tumsa mirušā acīs. Tumsa mirušā acīs. Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu.

Aleksandrs Hrizantēmas novītušas, lapas tā kā picas šķēles mētājas, un istabene saslauka tās. Ir jau mēness pagājis, kopš numuriņā ieslēdzos, bet iet kā smērēts. Gandža atnāca un aiztinās. Sajukušas dienas man ir. Izskats tā kā pazudušam. Ciet ir logi, saules gaismu neredzu. Zem siltas dušas palienu, tad tinu kāsi. Vēroju, kā lido mušas. Gandža atnāca un aiztinās. Mostos ar peni čikas mutē – ballīte bij’ super. Turpināšu šodien šajā vietā tupēt, nedomāt, kā uztvers manu uzvedību. Lumpen’s, jā, un akmenī kā uzcelts. Gandža atnāca un aiztinās. Viesnīcas personāls ir dusmīgs – atkal dauza durvis. Pārāk skaļa kustība Un cauras naktis, pārāk liela luste. Dodu žūksni naudas tiem līdzi, durvis ciet, un eju uztīt. Gandža atnāca un aiztinās. Zvanīja mamma, teica, ka man nav ne cieņas, ne kauna. Nezina viņa, ka nebija miņas man palikt te vienam un dedzināt skanku. Rakstu uz sienas vēl vienu pantu. Riņķi zem acīm kā pandai. Gandža atnāca un aiztinās. Gribu uz mājām, tādu vairs nav man. Kad beigsies nauda, beigsies šī klaunāde. Bailes līdz kaulam. Pelnīt ar končiem kā Paulam diez vai būs jauda. Aija reiz teica, ka dullāks par Dauku. Gandža atnāca un aiztinās. No durvīm nokrāsota grīda – esmu iedzīts stūrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Mani šeit ievilināja šitā mūzika. Esmu iedzīts stūrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Mani šeit ievilināja šitā mūzika. Gandža Es esmu gandža. Es esmu Tevī. Klusē un pieņem. Sagaidi ciemiņu. Kā domā – Dievs ir? Kas tur ar tēvu? Biji uz kapiem? Izskaties satriekts. Kur Tavi sapņi? Pazudis naktsmiers. Kusties pa apli. Dienas kā naktis. Milzīgi tempi. Sarkanām acīm skatos caur Tevi. Nav bail no mentiem? Nav bail, ka atnāks? Nav bail, ka savāks? Un tad viss beigsies. Ko dara Fjodors? Investē naudu, Tu visu notriec. Šmaras un kodieni. Sakostiem zobiem atceries Aiju. Tu laikam neaiznesi hrizantēmas viņai uz mājām. Un Tava miesa man ir citadele. Skumjas atvairīt? Tava vide ir mans akvārijs. Un rīt Tev beigsies nauda, bēgot paņem mani līdzi. Tu tīsi mani vēl, kamēr nepārstāsi bēgt. Tu tīsi mani vēl, kamēr nepārstāsi bēgt. Tu tīsi mani vēl, kamēr nepārstāsi bēgt. TU TĪSI MANI VĒL, KAMĒR NEPĀRSTĀSI BĒGT. Aleksandrs No durvīm nokrāsota grīda – esmu iedzīts stūrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Mani šeit ievilināja šitā mūzika. Esmu iedzīts stūrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Stūrī ir baisāk nekā būrī. Mani šeit ievilināja šitā mūzika. Gandža atnāca un aiztinās.

Es esmu mājās. Manas sirds saknes barojas no atmiņām. Es gāju savu ceļu, valoda ir kapitāls. Stiprināju garu, miesu darot vāju. Mana dvēsele pārved mājās karotāju. Kas vienu iedvesmo, otru nogalina. Visu, ko pasaki, pēc būtības tu nodari man. Es biju vietā, kur pārdoties nav grēks; vietā, kur liekulība mīda to, kas sēts; vietā, kur nepiedod brālim un kur aizmirst saknes; vietā, kur pasūti nāvi un tev to atnes; vietā, kur biju ar cilvēkiem un vienlaikus viens; vietā, kur cilvēki nemīl un kuru aizmirsis Dievs, – Nekad nekur. Ja Viņš ir debesīs, tad debesis ir manī, zemes dzīve samīs ķermeni, bet tas, ko radu, – paliks. Tas, ko daru, – paliks. Darbs ir gara radīts un tagad ir dvesma. Mammu, te nu es esmu. No nama uz namu, no ceļa uz ceļu – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. No mājām uz mājām, no kalniem uz lejām – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. Mātes acīm būtu jāsvilina, vārdiem būtu jāsit krustā. Bet tajās saule spīd, un tikai brālis vēro dusmās. Un mātes vārdi skan ar pašcieņu. Un viņa apskauj mani, noglāsta kā kaķēnu. Es nožēloju savu lepnumu un iedomību. Tēvs ir ar mani, jo es jūtu mūsu vienotību; es neticu, bet zinu, ka Tu mani labi dzirdi; es krītu ceļos, bet šie ceļi vairs nav labirinti. Man bija bail, ka es kļūšu kā brālis; ka pirmā neveiksme un kļūda būs grāvis; ka iekļauties ir sevi sūtīt uz nāvi; un ka maldīšos starp savām jūtām un prātu. Man bija bail, ka es radīšu, lai izpatiktu; ka mani sapņi taps par murgiem, jo ir par sliktu; ka esmu iestrēdzis komēdijfilmā; ka Aija mani pametīs pirmā. Mans stāsts ir viens no miljona. Kad tev ir septiņpadsmit, grūti nebūt idiotam. Es esmu mājās, bet, ja man lemts būs krist, to izstāstīs vien Skutelis un neviens cits. Un nemet akmeni, man nav ko pārmest. Kas vienai dvēselei ir bedre, man bija krāters. Cilvēks ir samaitāts zīdītājs. Bet man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. No ceļa uz ceļu – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. No kalniem uz lejām – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis.

Man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. Trīsdesmit trīs drīz, un runāju līdzībās. It kā sirds trīc, līdz es gremdēju spītībā bailes un nedrošību. Drosme dzimst rīcībā. Vai dziesma radīt var ko vairāk par apbrīnu? – prātoju es, vārdi plūst raitāk uz papīra. Dzimst jauna pasaule, man skaidra ir darbība: centrā būs jauneklis ar laiku un platību – mūsdienu Rīgu –, un es zinu, ko es panākšu. Biezāks romāns nekā Abramovičs sanāktu, bet būs albums: mūzika un traks teksts. Anglicismi ienāk valodā – fuck that! Es vēlos parunāt par dzīvi un nāvi, mīlu un sāpēm, skaudību, spītu un kāri, par to, ka dvēsele ir līdzenums ugunī kā kara malā. Vēsture vicina kulakus Gulaga karātavās; laiks visu saliek pa plauktiņiem bez šiltītēm; vārdi kļūst tukši, ļaudis sarunājas bildītēs; – es redzu to pa logu, bet manī mīt milzīgs spēks, kas liek man palikt pašam vienmēr, nevis projām bēgt. Te PKI, un, jā, varbūt bez manis iztiks šeit, bet es ar miķi bliežu kā ar giču Džimijs Peidžs. Un zinu to, ka iešu tālu, priekšā mirgo steidžs. Šī mūzika ir kaut kas vairāk, jo man ir ko teikt. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu. Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi, jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts. Mašīna kustās pa ielām un lēni slīd prom no centra kņadas un burzmas. Veikalos spīd logi. Kāds britu tūrists parkā pakritis aiz dzīvžoga, kāds letiņš iziet no kazino jau bez dzīvokļa. Tramvaju vagoni veic priekšpēdējos līkločus. Kāds puisis meklē dozu, pie tirgus tam trīc rokas. Jauniešu bariņš iet pār tiltu, dzied kā īsts koris. – Pilsēta dzīvo dzīvi nezinot, kas rīt notiks. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu – daudzus nesalasīt, it kā rakstītu ārsts, bet es izceļu vienu no tiem un piešķiru vārsmas. Mašīna piestāj ceļa malā, esam klāt, viss. Es laižu kamolu vaļā, uz priekšu stāsts rit – es tajā ieguldīju vairāk nekā “Parex” bankā. Es esmu runājis un dodu vārdu Aleksandram. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu. Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi, jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts. “Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidn īgi dzīvodams.” (Lūkas evaņģēlijs, 15:13)

Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti. Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki. Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk. Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma. Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti. Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks. Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā. Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais cilvēks, – nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav izvēles – gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”, bet, Aija, satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami. Baidos, nu jau par vēlu iziet no telpas. Viss, ko es vēlos, – pabeigt šo melnrakstu. Teikums aprauts bez beigām. Un man vairs nav ko zaudēt. Es nāku gaismā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams. Manas tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju. Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar dikciju? A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš? Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja Gobziņš? Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu? Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu klusumu? Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava taisns. Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans daikts. Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu. Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu. Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm Čierī? Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt mierīgi. Es nožņaugšu Tevi, kamēr Tu guli, lai nu Tu zini, kā tas ir – mīlēt: sapnis aprauts bez elpas. Un man vairs nav ko zaudēt. Es esmu tumsā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams.

Aleksandrs Koncerts sāksies pēc stundas, man nav mundruma, dzirdu tumbās, uz skatuves, skan būmbeps. Esmu uztraukts. Dīdžejs kustina pūli kā pirkstus, kvēli uzrauga, lai sasilda mūzika simtus, – a man kaut kāda nedrošība no tā visa: kaut es projām izgaistu kā kroga miglā! Jo pūlim nerūp ne teksti, ne replikas. Man jāiet uz skatuves, bet negribu. Skaņotājs pālī būs un brālīgi lūgs, lai ielej vēl. Gaisma cepinās kā Malibu. Pūļa rokas tā kā haizivju spuras. Pūlim patīk pāris dziesmas, bet es aizmirsu, kuras. Vadi uz skatuves kā izšķaidītas ķermeņa iekšas. Pārspīlēju? Varbūt. – Jaunā Vertera ciešanas. Šaubas piepilda beksteidžu. Vai pūlī vispār kāds klausīsies, ko es teikšu? Nezinu, es teicu – nezinu, ko tu gaidi no manis un kas tevi tur skatuves priekšā, liek pacelt tev rokas. Ko tu gribi no manis un kāpēc neaizej prom? Nezinu, es teicu – nezinu, ko tu gaidi no manis un kas tevi tur skatuves priekšā, liek pacelt tev rokas. Ko es gribu no tevis un kāpēc neeju prom? Pūlis “Diezgan normāli.” “Man pietrūka kaut kā tāda.” “Bliež kā pa autostrādi.” “Iesprūda kaklā vārdi no tā, cik panči karsti – likās, ka Rīga nodegs.” “Teikšu, kā ir – es gribu izvarot rīplei pogu.” “Basi bija par skaļu, miķis bija par klusu.” “Top 3 latviešu emsijs – tā ir bijis un būs.” “Es teiktu – murgs.” “Es teiktu – mūzika dziedē.” “Vismaz nav Arstarulsmirus, un tas, protams, priecē.” “Norāva jumtu, dope, un es simt punktu dodu, ka viņa idejas kā Ņūtonam – dzimst zem koka.” “Mani ielaida bez maksas – esmu liels fans.” “Orgasms ausīm.” “Debīli teksti.” “Feispalms.” “Normāli normāli… ballīte reibumā… starp citu, visu konci strīmoju feisbukā…” “Patika konstrukcija ikvienā teikumā.” “Nez ko viņš pavēstīs jaunajā veikumā.” Aleksandrs Nezinu, es teicu – nezinu, ko tu gaidi no manis un kas tevi tur skatuves priekšā, liek pacelt tev rokas. Ko tu gribi no manis un kāpēc neaizej prom? Nezinu, es teicu – nezinu, ko tu gaidi no manis un kas tevi tur skatuves priekšā, liek pacelt tev rokas. Ko es gribu no tevis un kāpēc neeju prom?

Es lieku tabu uz tabu – man vajag valūtu dabūt. Kaķīša dzirnavas? Maķīša virtuve? Nē, es esmu šeit, un man ir labi. Mans tētuks ir miris, un viņš man atstājis naudu. Un es to triecu, kā gribu. Un, nē, es nezinu kaunu. Jā, bulvāru prese manu uzvārdu nes kā vulgāru preci: “Etalons un ģēnijs!”, “Elegantas rindas!” – Metaforu ķēniņš, epitetu dzimta. Hip-hops ir kanons, es nāku to lauzt. Teksts ir mans audums, es māku to aust. Mans Tupaks ir Barons un Bigijs ir Čaks. Es nāku pēc varas kā ilumināts. Puskrievs vai puslatvietis – izvēlies pats. Ne kreiss un ne liberāls sistēmas kalps. Ja sit, lai sit krustā – man nav tur ko iebilst. Es varu būt Getsbijs, jo es esmu lielisks. Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Dedzinām nost! – Ko? Es teicu – dedzinām nost! – Ā! Dedzinām nost! Šo krogu dedzinām nost! Sinonīms brīnumam. Ielejiet vīnu man. Tinu un kūpinu džointu kā vīraku. Mierīgs kā miera mika. Lai taptu lavīna, man vajag sniega piku. Acis deg kā tilti aiz muguras. Un manam pimpim ir buduārs. Fjodoram svarīgs ir kapitāls, man – mūzika. – Pagrīdes admirāl’s. Es svinu dzīvi ar draugiem un vērienu, smirdu pēc cīgām un grādīgiem dzērieniem. Nē kapitālismam, nē korporācijām! Nē konjunktūrai, bet jā konotācijām! Paturiet pie sevis savas prēmijas! Neesmu Jaunā skola, esmu Akadēmija. Jā, esmu fenomens, vecīt. Es neesmu reāls kā Leonels Mesī. Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Dedzinām nost! – Ko? Es teicu – dedzinām nost! – Ā! Dedzinām nost! Šo krogu dedzinām nost! Man tikai septiņpadsmit gadu, bet es jūtos vecs, jo atceros, kāds bija, redzu, par ko kļuva reps. Tu dari visu, tikvien lai būtu uz strīpas, bet tavs albums ir seksteips, jo tu sūkā uz bīta. Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Mans vārds ir Aleksandrs! Aleksandrs, jā! Dedzinām nost! – Ko? Es teicu – dedzinām nost! – Ā! Dedzinām nost! Šo krogu dedzinām nost!