Arturs Skutelis

V. Nevajag piekrist visam, ko saku. Tu man piekrīti, vecīt? Aleksandrs Es Tev piekrītu, vecīt, Tu to tik labi pateici, vecīt. Piestāj, ieliesim bembī benzīnu; vēders burkšķ, man vajag remdēt ēstgribu. Mašīna lēni pa ceļu slīd kā kērlinga akmens. Šoseja liekas gara kā bērnība. V. Mēs esam klāt – diennakts benzīntanks. Apkārt ne dvēseles, un virs mums ir melna nakts. Mākoņi savelkas kā zīlītes pēc napasa. Cilvēki pendelējas dzīvītēs bez karkasa pa riņķa līnijas dienām – o, jā!...

Aleksandrs Hrizantēmas novītušas, lapas tā kā picas šķēles mētājas, un istabene saslauka tās. Ir jau mēness pagājis, kopš numuriņā ieslēdzos, bet iet kā smērēts. Gandža atnāca un aiztinās. Sajukušas dienas man ir. Izskats tā kā pazudušam. Ciet ir logi, saules gaismu neredzu. Zem siltas dušas palienu, tad tinu kāsi. Vēroju, kā lido mušas. Gandža atnāca un aiztinās. Mostos ar peni čikas mutē – ballīte bij’ super. Turpināšu šodien šajā vietā tupēt, nedomāt, kā uztvers manu uzvedību....

Es esmu mājās. Manas sirds saknes barojas no atmiņām. Es gāju savu ceļu, valoda ir kapitāls. Stiprināju garu, miesu darot vāju. Mana dvēsele pārved mājās karotāju. Kas vienu iedvesmo, otru nogalina. Visu, ko pasaki, pēc būtības tu nodari man. Es biju vietā, kur pārdoties nav grēks; vietā, kur liekulība mīda to, kas sēts; vietā, kur nepiedod brālim un kur aizmirst saknes; vietā, kur pasūti nāvi un tev to atnes; vietā, kur biju ar cilvēkiem un vienlaikus viens; vietā, kur cilvēki nemīl un kuru aizmirsis Dievs, – Nekad nekur....

Man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. Trīsdesmit trīs drīz, un runāju līdzībās. It kā sirds trīc, līdz es gremdēju spītībā bailes un nedrošību. Drosme dzimst rīcībā. Vai dziesma radīt var ko vairāk par apbrīnu? – prātoju es, vārdi plūst raitāk uz papīra. Dzimst jauna pasaule, man skaidra ir darbība: centrā būs jauneklis ar laiku un platību – mūsdienu Rīgu –, un es zinu, ko es panākšu. Biezāks romāns nekā Abramovičs sanāktu, bet būs albums: mūzika un traks teksts....

Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti. Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki. Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk. Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma. Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti. Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks. Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā....

Aleksandrs Koncerts sāksies pēc stundas, man nav mundruma, dzirdu tumbās, uz skatuves, skan būmbeps. Esmu uztraukts. Dīdžejs kustina pūli kā pirkstus, kvēli uzrauga, lai sasilda mūzika simtus, – a man kaut kāda nedrošība no tā visa: kaut es projām izgaistu kā kroga miglā! Jo pūlim nerūp ne teksti, ne replikas. Man jāiet uz skatuves, bet negribu. Skaņotājs pālī būs un brālīgi lūgs, lai ielej vēl. Gaisma cepinās kā Malibu. Pūļa rokas tā kā haizivju spuras....

Es lieku tabu uz tabu – man vajag valūtu dabūt. Kaķīša dzirnavas? Maķīša virtuve? Nē, es esmu šeit, un man ir labi. Mans tētuks ir miris, un viņš man atstājis naudu. Un es to triecu, kā gribu. Un, nē, es nezinu kaunu. Jā, bulvāru prese manu uzvārdu nes kā vulgāru preci: “Etalons un ģēnijs!”, “Elegantas rindas!” – Metaforu ķēniņš, epitetu dzimta. Hip-hops ir kanons, es nāku to lauzt. Teksts ir mans audums, es māku to aust....