Paliekam divatā
Mēs esam pieauguši, bet kopā darām muļķības savas, Es Tevi cienu, tāpēc acu priekšā uztīt ir kauns. Paldies spēkam, kas uzturēja pie dzīvības Tavas, Klade pilna ar mums, man liekas, ka līniju par daudz. Guļam un nebaidāmies, ka rīt no rīta piecos ir darbs, Ja celsies Tu, kas to lai zin, varbūt, ka piecelšos ar. Nē, nē, Tu jauc, man nevajag neko vairāk par Tevi Mūsu četri stiprie gadalaiki, kuri mainās kā zeme....