Apvedceļš

Kam ceļu [D]pajautāt, kad [A]apmaldījies [G]gāju pats nezinu [A]kur Noguris [D]nezināt es, -[F#m] priecāties vai [Em] skumt? [A] Man tikvien [G]atbildēja [Gm]mēness, mums dzīvē [F#m]iedots - nekā [Hm]daudz Vien dažas [D]atbildes, kuras [A]atnes [G] rīta[D] vējš Krīt matos rasa jau, un lakstīgalas dziesmu pēdējo sāk Un kam gan pajautāt, vai man šo dziesmu dzied Man tikvien atbildēja mēness, mums dzīvē iedots - nekā daudz Vien dažas atbildes, kuras atnes rīta vējš Kūst sniegi ceļmalē, un cepurē man strazdi ligzdu drīz vīs Un kam gan pajautāt, vai mani gaidi vēl Man tikvien atbildēja mēness, mums dzīvē iedots - nekā daudz Vien dažas atbildes, kuras atnes rīta vējš

Uz [Dm] palodzes grāmata [B] aizvērta stāv To vairs [Gm] nelasīs saules [A] rietā Un [Dm] ģitāras stīgas vien [B] putekļus krāj Tās [Gm] uzskaņos cits manā [A] vietā Piedz. Kā man [Gm] izslēgt to sajūtu [C] sevī, ka viss [F] labi vēl varēja [Dm] būt Nozagt [Eb] tevi, un pēdējā [Dm] dejā, Tevi [B] šovakar [A] vēlējos [Dm] lūgt Ai, kā [Gm] aizskrēja vasara [C] smejot, kā es [F] gribētu vēlreiz tur [Dm] būt Nozagt [Eb] tevi un pēdējā [Dm] dejā, Tevi [B] šovakar [A] varbūt vēl [Dm] lūgt [B][A] Un sajūsmas brīžus, kā zvaigznes kas krīt Es krāju vēl atmiņu klētī Jo drīzi jau rudens, un kas zin jau rīt Viņš visu kā nezāles vētīs

Kā [H]plēsīga čūska žņaudz [F#]auto straume [H]mani Pilsētas torņi zvana, un laternas [F#]sauc Bet te [E]bērnības draudzene [F#]zvana, -[H]hei, tas būtu par [E]daudz? Ja Tu [H]atvērtu durvis un [F#]ielaistu vasaru [H]sevī Kā vasara ziemu, tā atkal raizes grauž mani Radio viļņi švilpo un petardes šņāc Bet te bērnības draudzene zvana, -hei, tas būtu par daudz? Ja Tu atvērtu durvis un ielaistu vasaru sevī No rīta griež kaulus, un vakarā to tik mani Ka sagriezās galva un pienācis pasaules gals Bet te bērnības draudzene zvana, -hei, tas būtu par daudz?...

[C]Kādreiz, no tiesas, es [Em]spēju vien steigt Ne [Dm]plakstiņu pacelt, ne [C]saulīti [G]sveikt [C]Bet kad rudens, nu [Em]krāsoties sāk Arī [Dm]gaisma no manis, nu [C]laižas ko [G]māk PIEDZ: [Am]Neona mēness, lai [E]debesīs skrien Es uz [F]perona [G]tukša tevi [C]gaidu [G]aizvien Un kamēr [Am]dālijas zied vēl, tās [E]sadegs un teiks Tas [F]notika [G]aprīli [Am]reiz, jā, jā, [F]notika [G]aprīli [C]reiz Un dzīve kā degvīns man kabatā silst Vajag apstāties mirkli, kādu vārdu tev bilst Bet tā notikās, lemts bija krist Un lūk pienāca diena, kad beidzies viss Un veltīgi censties, tik ātri rit laiks Un no lūgšanām manām, vai akmens top maigs?...

Bij [A]beigusies nakts, un jau [E]novītis riets [D]Apavi slapji, -laiks [A]sabozies Bet gar [D]veikala skatlogu [A]veda mans ceļš Un [H]runci zābakos [E]pirku es tev Tad domājām ilgi, kāds bijis tā ceļš Vai no dienvidu salām, kā ļaudis melš Kaut kur vientuļā salā, varbūt kanibāls snauž Un no ļautiņu matiem sev kreklu auž PIEDZ: [A]Hūte galvā, un [E]ūsās smaids [F#m]Zābaki laistās, bet [C#]sirdī jau maijs Un lai [D]ģimenē strīds, kad [A]krēslus lauž Viņš tik [H]klusē un neko [E]neizpauž Jocīgi liekas, reizēm notiek tā Ka ziedi un krelles, laimi negadā Un nav lielāka prieka, pat ne šķirnes suns Jo runcis zābakos pieder mums Tagad mode nav modē, un to nezin neviens Kāpēc ceļmalas āzim vairs negaršo siens Kāpēc nelido stārķi, un neskābst piens Un pasakām lāga vairs netic neviens

/ G [B] / G [B] / D / D / A / A / D / D / Tu man dāvāji [A]sevi, kā pasauli [D]plašu Kur ziedošas [A]pļavas un debesjums [D]zils Kā man aizmirst par [G]tevi, ja vārdi nāk [D]dzejā Un rūgtākais [A]alus kā medutiņš [D]plūst / G[B] / G[B] / D / D / A / F#m / Em /Em/ PIEDZ: Vai tu zini ko [A]lapas čukst vējā Vai tu zini kam [D]jasmīns tik balts Vai tu zini, ka [A]vienreiz vien mūžā Vairs liktenim neprasu [D]daudz Es tev dāvāju rozi, kas nenovīst mūžam Tā caur visu dzīvi- zaļo un zeļ Bet ilgas kā bites starp mums abiem ceļo Un saldākos skūpstus kā nektāru dzer Tu man dāvāji sevi, kā pasauli plašu Tevi pieminu vienmēr, un vēl mazuliet Kā man aizmirst par tevi, ja mēness aiz loga Kā spožākās pērles un dimanti mirdz

Kad pār [D]dzīvi, un baznīcu [G]galiem Nokrīt [A]nakts un atbildes [F#m]nav, kā bijis, [Hm]kāpēc Un vai no [G]jauna, Tevi [A]varbūt satikšu reiz? Kur tas sākās, kad nāci man pretī Un pēc ievziediem smaržoja rīts, kad vēl likās Kad man likās, kāds kādu mūžam satikties steigs PIEDZ: Un Tu [G]vaicāji man, kā [D]bija pēc tam? Un vai [A]šaipus Daugavas, [Hm]viss ir pa vecam? Kā[G] iet, un vai vēl [D]Siguldā zied - mūsu [A]dzīves [G]apved[D]ceļš?...

Kā reiz [C]nozaga ozolam lapas, jūlija [Dm]vidū Tā uz [G]pasaules malu, tevi klusējot aizveda [C]cits [E] Kā uz atvadām [Am]līst, un zini man septembra [D]lietū [G]Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola [C]zars To vēl pieminu, vienu no dažām laimīgam dienām Kad mani skāra, kā veldze tavs atvadu skūpsts Un kas man par to, par to ka cits manā vietā Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc Un ja nu kādreiz, es sapņoju ilgajās pilnmēness naktīs Pienāks tā diena, kad sirdi tu blakus man liec Žēl nav vairs kas tic, un dzērves prom aizlido tālē Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars

[G]Pirms satumst, kam lai ceļu [C]prasu [D]Un vai vēl tēva mājas [G]stāv Mirdz ceļa galā Gaujas [C]krasti [D]Tur garām ejot jāpie[G]stāj PIEDZ: [G]Gauja, Gauja nesmejies par [C]mani [D]Vai par visu nav vēl samak[G]sāts [G]Gauja, Gauja šūpo liegi [C]mani [D]Vakaros kad reizēm raudiens [G]nāk [G]Šeit egle dzied man šūpļa[C] dziesmu [D]Gan dzidri spoguļojas [G]strauts Te ievas sirmas, bet vēl staltas Gar viņām ceļa gājums balts Lai zibens zīmē uguns krustus Tavs ritums nebeigs gadiem stāt Šeit atkal sēžot gaujas krastos Var visu dzīvi izdziedāt

G F C Nav vēstules tik mīļas man nevienas, F G Kā mātes vēstule, kas stāstīt prot, G C Kā lauku vientulībā ritot dienas, C G C Par lopiņiem un zemi domājot. 2x Kā ejot man vai veselība laba, Te mājās visi veseli līdz šim, Vien kumelēns kam dikti strauja daba, Reiz ātri skrienot grāvī iegāzies. 2x Vēl esot dzīvi visi raibie cāļi, Un gurķi augot tā kā redzēt prieks, No karstuma tik nodzeltējot kāļi, Un rudzi balti paliekot kā sniegs....