Ansis Ataols Bērziņš

1. Ne dzīvs, ne miris es trimdā sēžu Un Latvijā no malas noskatos – Par to, ka mīlēju par stipru, Par to, ka darīju, kā sirdsbalss teica man. 2. Ir citur labi, ir citur jauki, Bet biju savai zemei pārāk pieķēries, Un nevarēju, nu nevarēju, Kā posta to no malas raudzīties. 3. Ne dzīvs, ne miris es trimdā sēžu, Aiz spieģeļa nu atskan mana balss, Bet dzīve aizrit kā tai jārit, Tik manis nav vairs jūsu pulciņā. 4. Kad tavu līķi dakters uzšķērž, Tak labi, lai jau tavi radi zin, Bet ko lai dara, nu ko lai dara, Ja dzīvam esot tā kā drusku sāp. 5. Kad tavi darbi lēnām izplēn, Kad taviem draugiem tevis nevajag, Tad ko lai dara, nu ko lai dara, Ja dzīva m esot tā kā drusku sāp.

Dm A7 Dm Ūšys molā, vacajā solā Bb F Gm Dzeivoj muna babeņa vēļ, Bb F Dm Bārni Praiļūs, unuki Reigā, Gm Dm A7 Dm Dzeds zam zemis jau šmakouku dzar. Stuov vēļ klieveņā juos vīna gūteņa, Pīpļaun sīna sābrys, kod var, Apleik sātys sabierst jau uobuli, Navā, kam salaseit, navā, kam art. Nūmiers babeņa, sasaguozs ustoba, Palyks škūrstyns i uobuļu suods; Īs kurs celinīks, īīs jis pogolmā, Pasavērs, nūsapyuss, aizīs, kur guojs. http://ansis.lv/