Ansamblis "Manta"

“Šāvēji bijuši trīs,” lietpratīgi noteica detektīvs. Jādabū rokā tas, kurš ir palicis dzīvs. Sekojiet cauri purviem, neuzķerieties uz malduguņiem Un sledziet vaļā būrus, dzīsim ar suņiem. Suņi seko, tevi atrast ir viegli, tev ir tik smaržīgi smiekli, tik viegli. Tu smejies, sakošļā tabakas ziedu, nospļaujies savās pēdās: “Ar Dievu.” Septiņos atsāka gāzt, sajaucās kopā asins un māls. Nodzisa lāpas, izsekotāji padevās. Robeža pienāca drīz, tabakas ceļu tu izgāji nemanīts Vientuļa bēgļa vienīgais draugs ir nikotīns....

Kaprīziem krozoļiem kratījās krokoti kankari, kankari Kritiķis klīrīgi kraukšķot kartona krupīti kremš Krušoni krutoni krēmeri kraukšķīgas krādziņas, krādziņas Kreiļotas krievietes krūtis kārdina krančus Krīspadsmit, Krīspadsmit, krīspadsmit Krīspadsmit, krīspadsmit, krīspadsmit Krimsels, kramsels krupstās krikumos kripatās krāmakmens, krāmakmens Kurina krēslus, krēslus kriptāla krīvi Kreiči, kreiči karsti krusti, kur krustu tur prokrusti, prokrusti Karotes kreicganu kronis kramplīgam kroplim kritīs Krīspadsmit, Krīspadsmit, krīspadsmit Krīspadsmit, krīspadsmit, krīspadsmitam

Aizbrauc tramvajs Pāris sadodas rokās Tas ir tik skaisti Bet mēs tie neesam Tumsa pie krāsns Smēķē un sajūt kustību Aiz muguras Bet mēs tie neesam Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Tie visi trīcošie kakli Tās visas nostieptās vēnas Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Tie visi iesim pie manis Un skaisti krītošās ēnas Eva Eva Eva Eva, Eva Eva Eva Ar to brīdi Kad pazūd saule Visas mūsu norunas Ir anulētas Tu vairs neredzi man cauri Arī pati krēslā izsmērēta Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Eva Tie visi trīcošie kakli Tās visas nostieptās vēnas Tie visi iesim pie manis Un skaisti krītošās ēnas Ir tādi paši kā tavējais Ir tādas pašas kā tavējās Tās cirtas jau šeit Bet tavējās Bet tavējās Eva Eva Laikam nesanāks Ar tevi

Rudenī, debesu dārza Debesu dārzā Rudenī, debesu dārza Debesu dārzā Uzzied asteroīds Rudenī atgriežas tumsa un klusums, un aukstums Kaili kā nāve koki Kaulaini koki Kaili kā nāve koki Kaulaini koki Tas ir novembris No mutēm izveļas tvaiki. Un es tajos klausos. Un nav vairs rudens Un ir jau ziema Un nav vairs ceļa Ir tikai sniegi Un plaisā vadi Un aizsalst ēters Mēs esam vieni Pavisam vieni Un nav vairs rudens Un ir jau ziema Es dzeru šņabi Es kauju cūku Un asinssarkans Kūp sniega baltums Tu jūti bailes Un es tās jūtu....

Am Ja es varu nokavēt, tad es gribu nepaspēt. Em Am Man piecas pāri plikai rokai, mazie un lepnie. Am Pasēdēsim pieturā, tumšā sliežu klusumā. Em Am Mēs varam arī kājām aiziet, mazie un lepnie Dm Cm Kas ir draugs un kas nav draugs, vai es pats sev esmu draugs? G F Man pašam savas cigaretes, mazie un lepnie. Am G Am Am G Am C G |2x Am Māsa trešā nodaļā, Zvīļa matu kodaļā Em Am Es, viņa manī iemīlēsies, mazie un lepnie Am Em Vari mani sagaidīt, apskatīt un pavadīt, ee....

Divreiz gadā viņu apciemo mate Ceļa galā pie zīmes bīstami Atstaj adītu vesti un vēstuli Viņš to sadedzina neizlasītu Divreiz nedēļā, satiekot ļaudis Reņgu viru un meiteni veikalā Viņš nojauš ko publika gaida Un piesedz seju ar necilu šalli Jūti, jūti tumsā, liekas tur kāds staigā Liekas tur kads staigā, nesauc viņu vārdā, Nesauc viņu vārdā, uz to pusi neskaties. It nevienam nevajag redzēt viņu vaigā Tici tikai to ko nevari noliegt Slazdus galvā un balsis pagrabā Vini izdzina, viņi aizdzina Saule noriet un pasaule noriet....

Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Tu nenāc ļauna, dusmīga — bez līkās izkapts nāc! Vai man uz tevi ar' kādreiz ir dusmīgs bijis prāts? Tu nenāc tumšā pusnaktī, kad vēji baigi vaid, — ak, kas tik vēlā stundā vairs tik mīļu viesi gaid! Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs!...

Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un nostājās stingri kā statīvs. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Masīvs kā Pļavnieku masīvs Ar mazā pirkstiņa nagu viņš kanālu raka uz jūru. Mainīja darbu pret zeltu un uzpirka betona būrus Ar mazā pirkstiņa nagu kanālu raka uz jūru, mainīja darbu pret zeltu un pirka betona būrus Kad zemes grāmata aizvērās, cilvēki saprata kļūdu....

Kāpēc man nāk smiekli par to, par ko citiem cilvēkiem nenāk? Kāpēc vieni prot izstāstīt anekdoti, bet sievietes parasti nemāk? Mums jāsmejas kopā, hahahaha, banāna miza, hahahaha. Joko vīrietis, uzkrāso lūpas un ieģērbjas sieviešu drēbēs. Joko sieviete, pielīmē ūsas, visi izliekas, nemanām krūtis. Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, paliksim draugi, hahahaha. Kad nava ko teikt, var arī klusēt. Bet skolā to nemāca, tur māca tusēt. Skolotāj, skolotāj, nevajag raudāt, piedalies viktorīnā, būs jautrāk....

Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds, bailes sacīt, cilvēku nav tuvumā, jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk tavā tuvumā. Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Siltums kluss no tava klēpja, vēji pūš, un priedes šalc, nebaidos, bet tikai slēpjos. Kas tur mirgo?...