Agrāk bij laucinieks nievāts un pelts
Agrāk bij' laucinieks nievāts un pelts, nebij' tas direktors godā kas celts Nebij' tam fraka, ne cilinders spožs, tik linu bikses pēc mēsliem kas ož Tagad šī smaka nu tīkama šķiet, jo katrs labprāt uz laukiem grib skriet Pilsētnieks lauc'nieku godāt nu prot, bet laucinieks mierīgu atbildi dod: Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies Nomierinies,nomierinies,nāc mēslu talkā, tur jautri mums ies Izpalīgs laukos uz kūtsaugšas lien, domā, viņš atradīs tur kā arvien Skuķēnu jauku, kas skūpstus tam sniegs, piespiedīs ciešāk, ja šī kaut ko liegs Bet, lūka ir vaļā un izpalīgs krīt, pirms bullim ragos, tad zemāk'i slīd Galva tam pēkšņi kā spilvenā dus, bet skuķēns no augšas to mierina klus': Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies Nomierinies, nomierinies, sūdos neviens vēl nav nosities Vecīt's kam gadi jau 63, otrajo jaunību gaida viņš drīz Atnāk tam jaunība, skuķēns ar' maigs, vecīt's to apprec, jo gaidīt nav laiks Paiet viens mēnesis, skuķēns tam teic, šūpuļa līksti draugs pameklēt steidz, Vecīt's top domīgs: par ātru tas būs, bet skuķēns to smaidīdams mierina klus': Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies Nomierinies, nomierinies, otrajā jaunībā ātrāk viss ies