Čikāgas Piecīši

D A D Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? – D A Apvārsnis vienā sudraba mirdz... A G D Kur zili zied ezeri, zili zied lini, D A G D Aizvedīs mani tur atmiņu zirgs. D A D Latgale mana, sērdiene dārgā, D A Rudzpuķu vaiņagā pretīm tā nāk. A G D Sveicina ezeri, sveicina lini, D A G D Tā tikai Latgalē sagaidīt māk. D/A A A/C# D Skaņošā skurbumā apmaldās laiks tur, D/A A A7 D Noreibst, ļaujas, lai straumes to nes. D7 G G/B D Latgales dzidros ūdeņus dzēris, D7 A G D Esmu tās mūžīgais gūsteknis es... Īss bij' mans sapnis svešajā naktī – Atmodies jūtos tik tīrs es un labs. Latgale bij' man šūpuļa zeme, Kaut būt' tā zeme, kur reiz būs mans kaps. (LATGALISKI) Kur suocās dabasi? Kur beidzās syli? – Pamale leipej kai sudobrys vīns... Kur zyli zīd azari, zyli zīd lyni, Tī muni atguoda kumeli skrīn. Latgola muna, syurdīne mīluo, Sorgoj vēļ tevi svātkolnu mīrs. - Kur suocās azari? Kur beidzās lyni? Jī mane pyrmī puorjimtu īt. Skaneigā aumūnē aizblūdej laiks tī, Nūreibst i ļaunās, lai straumis jū ness. Latgolys skaidrūs iudiņu padziers, Asu juos myužeigais navaļnīks es... Nagars muns sapyns svešajā naktī – Pīsamūds jiutūs taids teirs kai piec pierts. Latgola, tu muna jauņdīnu zeme, Kai smuordeigs vyroks tu ļauņ sirdei spiergt. (latgaliskais teksts izglobuots tyvuoks Vaļža Kruoslavīša originalajam dzeivuļam) (latgaliskais teksts saglabāts tuvāks Valda Krāslavieša oriģinālajam dzjejolim) (LATGALISKI - PYLNUO VERSEJA(pa Vaļžam Kruoslavīšam)) Kur suocās dabasi? Kur beidzās syli? – Pamale leipej kai sudobrys vīns Kur zyli zīd azari, zyli zīd lyni, Tī muni atguoda kumeli skrīn. Latgola muna, syurdīne mīluo, Sorgoj vēļ tevi svātkolnu mīrs. - Kur suocās azari? Kur beidzās lyni? Jī mane pyrmī puorjimtu īt. Zeme tī oltora vyroku dvašoj, Pučēs sleikst krysti, sātys i ceļš. Zvaigžņuoju atspaitus azari leigoj – Dīvs tī ar cylvāku runojās vēļ. Skaneigā aumūnē aizblūdej laiks tī, Nūreibst i ļaunās, lai straumis jū ness. Latgolys skaidrūs iudiņu padziers, Asu juos myužeigais navaļnīks es. Nagars muns sapyns svešajā naktī – Pīsamūds jiutūs taids teirs kai piec pierts. Latgola, tu muna jauņdīnu zeme, Kai smuordeigs vyroks tu ļauņ sirdei spiergt. (latgaliskais teksts izglobuots tyvuoks Vaļža Kruoslavīša originalajam dzeivuļam) (latgaliskais teksts saglabāts tuvāks Valda Krāslavieša oriģinālajam dzjejolim)

D Em Jau trešo gadu desmitu A D Laika dzirnas maļ, Em A Māte savus dēlus vēl G A D Gaida atpakaļ. Bet velti gaida vecāko To aiz Jeņisejas, Bads un aukstums viņu tur Sen jau nobendēja. Vidējais dēls mīlēja Savu zemi tā, Nevarēja aiziet prom No dzimtā pagasta. Vēl pēc kara gadus trīs Vajāts viņš, bet dzīvs, Un, kad viņu ielenca, Viņš nepadevās dzīvs. B Em Par jaunāko tik zināms vien, F# Bm Ka viņš Austrālijā, G A Kaut kur dziļi tuksnesī G D Tagad zeltu sijā. Kaut svelmē neizturamā Tā kā velna rijā, Bet mūsējos tas nebaida Tie tik zeltu sijā. Dažs krīt kā briedis Kurzemē Cits saļimst Sibīrijā, Bet mums kaut kā ir laimējies - Mēs varam zeltu sijāt. Jau trešo gadu desmitu Laika dzirnas maļ, Māte savus dēlus velti Gaida atpakaļ.

E B E Skaista mana Kurzeme, B Bet šauras kalpam mājas, Iesim zēni pasaulē, E Kur mums labāk klājas. E B E Paliec sveika Zanīte, B Neraud' gauži Līne, Tā kā zvaigznes dālderi E Atmirdz Viskonsīnā. Beidzot dižo dālderi Pelnīs muižas kalpi, Tur kur baltos vīrus vēl Indiāņi skalpē. E A E B E B E E A Viskonsīnā egles aug, E B Kas pārspēj katru stāstu, E A Bet kur lai tādus vīrus ņem, E B E B Kas šīs egles gāztu. Tādi vīri atradās - Tie bij kurzemnieki, Likās mūžam nebeigsies Tirgotāju prieki. Zāģi dzied un cirvji dej, Gāžas sirmie koki, Dālderi kā ogles deg Kurzemnieku rokās. Sestdienās pēc labas pirts Vīri steidz uz krogu, Ak, kā miestiņš garšo nu - Tā kā lāčiem ogas. Krogus tā kā bungas dun, Kad dzied kurzemnieki, Visu alu nopirkt var, Nevar nopirkt prieku. Nez kas notiek Kurzemē, Nez ko dara Līne, Vīri savu jaunību Atstāj Viskonsīnā. Pūt, vējiņi - nāk un spīd, Raudam mēs vai smejam, Ar šo dziesmu piedzimām, Ar viņu kopā ejam. Pūt, vējiņi - darbā skan, Skan, kad kopā dzeram, Kādreiz pārbraukt Kurzemē, Mēs visi tomēr ceram.

D A Viņš bij` atbraucis no tālās Austrālijas, D Lai par vecātēva māju cīnītos. A Izstaigājis kancelejas, pagastvaldes, D Gaidot, kurā vietā taisnību tam dos. D A Tagad noguris viņš gaida autobusu D Kādā putekļainā lauku piestātnē. A Jauku meiteni tur ievēro tas klusu, D Kas uz soliņa tam blakus apsēžas. Piedz. G A D Viņam mazliet pāri četrdesmit, G A D Bet kaut kur sirdī gruzd vēl nemiers kluss, G A D Viņai smaids kā saulriets jūras krastā G A D Un šoruden būs sešpadsmit ar pus. Vārds pa vārdam raisās saruna kā kamols. Viņas tantes māsa kaut kur Floridā. Viņam nav vairs atlicis daudz tuvu radu, Tikai pusbrālēns, kas dzīvo Kuldīgā. Rīgā norunā tie tikties kādā bārā, Kur ir labi dzērieni un diskotēkas līdz. Kad tie vēlāk smaidīdami staigā ārā Roku rokā, viņus sagaida jau rīts. Kādā viensnīcistabā ar jauku skatu, Tur tos likten`s spēlēdamies kopā vij. Viegli nodreb viņas meitenīgie pleci, Bet rokas glāstošas kā sievietei jau bij`. Piedz. Kad viņš vēlāk domīgs sēž jau lidmašīnā, Savas jūtas kā uz kārtīm izlikdams, Zīlēdams, kas klāt tiks glāzē lietā vīnā, Vai bij` mīlestība tā, vai malduguns. Varbūt drīz no dzimtenes nāks labas ziņas, Steigšus atgriezīsies atpakaļ pie viņas, Varbūt paliks tikai skaistas atmiņas Kā no bērnu dienu pasaciņas. Piedz.

D A G D Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam G A D Un vairāk mēs nevaram būt. A G D Vai iemesls loģisks vai tīri bioloģisks, G A D Bet fakts ir ka vairāk mūs nav. A D Es neteiktu neko, ja es dzīvotu Šveicē - A D Aiz Alpu kalniem paslēpušies. A D Mēs ražotu pulksteņus latviskiem rakstiem A D Un jāņu sieru lieliem caurumiem. Vēl labāk, ja mēs dzīvotu dienvidu salās, Kur tūristi apmeklētu. Tiem pārdotu krelles no pelēkiem zirņiem Un pašbrūvētu alu pudelēs. Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam Un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls taktisks, vai daudziem tīri praktisks, Bet fakts ir ka vairāk mūs nav. Es neteiktu neko, ja mums pieaugums būtu Virs divi simts miljonam, Tad mēs aizmirstu klauvēt pie aizslēgtām durvīm, Tās izceltu ar visām stenderēm. Vēl labāk, ja mums sanāktu astoņi simts miljons, Tad rēķinus nokārtotu. Un visiem, kas bāzuši kājas mums priekšā Mēs atbāzīsim kājas atpakaļ. Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam Un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls loģisks vai tīri dialoģisks, Bet vairāk mēs nevaram būt.

D 1. Diena lēnām iet uz beigām, G Ēnas paliek grākas. A D Noguris pie stūres rata turos. D G Četras nedēļas jau ceļā esmu smagā mašīnā, A D Pārvadājot preces dažādas. 2. Zinu, sieva mājās gaidīs, Droši vien, ceps pīrāgus. Cepeškrāsnī cūkas cepet's čurkstēs. Sievasmāte šūpuļkrēslā mīktas čības adīs man, Garos gabalos lai kājas nesvīst. Piedz.: G A D Vai, cik labi mājās pārbraukt, G A D G Zinot, mīļas rokas smaidot sagaidīs, A D Jā, mājās ir ļoti labi būt. 3. Beidzot esmu mājas priekšā, Redzu, pikaptraks tur stāv. - Brīnos, kuram kaimiņam tas pieder?- Dārzā izžautas uz šņores, vakarvējā plivinās, Apakšbikses, kuras man par lielu. 4. Tad pa šķirbu logā redzu - Iekšā bārdains svešinieks, Cūkas kotletes tam katrā rokā. Un ar jaunām čībām kājās, Kuras nupat adītas, Disko viņš ar manu sievu dejo. Piedz. Vai, kurš teica: "Labi mājās"? Redzot, mīļas rokas citam apliktas? Nē, mājās nemaz tik labi nav! 5. Dusmīgs drāžos pusnakts tumsā, Savā smagā mašīnā. Projām, tik, cik tālu benzīns nesīs. Bet, pie pirmās telefonbūdas Savai mīļai piezvanu, saku, Ka pēc stundas būšu mājās. 6. Kad es esmu mājas priekšā, Pikaps prom ar bārdaini. Sieva aizelsusies skrien man pretī. Pannā cepas speķ's ar olām, Sievas māte laipni smaid', Šūpuļkrēslā jaunas čības ada. Piedz.: Nr.1

Daugavpilī, gadatirgū sapazināmies, Pirmā acu uzmetienā iemīlējāmies. Bildināju viņu jau tai pašā vakarā, Ap Jāņiem kāzas dzērām tanī vasarā. Pēc kāzām tā gulēja kamēr saule klāt, Pusdieniņa tai pagāja muti nomazgāt, Otru pusi velti saucu – lopus barot nāc, Līgaviņa gurķu dobē aizsnaudusies krāc. Ratos sviedu gulētāju, neteicis neko, Pie Krāslavas Daugavā ielingoju to. Ja man laime nevarēja čaklu sievu lemt, Jābrauc tad uz Rīgu jaunu līgaviņu ņemt. Trīs dienās Rīgas torņus ieraudzīju gan, Pār Daugavas tiltu braucot, klausos, kas tur skan? Vai tā Jūras māte, kas pa straumi lejup trauc? Nē – tā mana līgaviņa, kas pēc manis sauc. Daugaviņa, māmuliņa, kur tu viņu nes? Aiz matiem ārā vilku līgaviņu es. Kaut prāts mani brīdināja, sirds man tomēr jūt, Ka tik čakla peldētāja nevar slinka būt. Kā bitīte līgaviņa tagad lidinās, Visus mājas darbus dara tā, kā pienākas. Ja tai kādreiz gribas ilgāk pagulēt no rīt’, Atliek tik uz Daugav’s pusi pirkstu parādīt.

E C#m A B E E C#m Viss vienalga, kur mēs ejam, A B Pāri kalniem, pāri lejām, E C#m Svešā zemē, tālā malā A B Gaidīs draugi ceļa galā. Ziemeļos,kur balti sniegi Saule staru kūļos raida, Dienvidos māj palmas,liegi Melnas daiļas meičas smaida. Cik vēl ilgi-kas lai zin to? Nemiers nerims mūsu krūtīs. Ausim kājas, paliks mājas, Būsim atkal ceļa jūtīs.

C Jūs ziniet, ka kovbojam G C Katram savs zirgs C Un Holivudas skaistulēm F G Vienmēr kāds dimantus pirks, F Am Ka Floridā oranži, Aļaskā zelts. G C Bet es esmu letiņš, G C Un tas nav nekas. Visgreizākais tornis Stāv Itālijā, Un aitas ar ķenguriem Spēlējas Austrālijā, Ka angļiem ir tēja Un vāciešiem darbs, Bet es esmu letiņš, Un tas nav nekas. Ka Šveicē ir kalni, Kur cilvēks var kāpt, Un Francija zeme, Kur visi grib tūristus krāpt, Ka persiešiem tepiķi, Arabiem smilts, Bet es esmu letiņš, Un tas nav nekas. Pēc divdesmit gadiem Snigs mākslīgais sniegs, Uz mēnesi sestdienās raķetē Aizbraukt būs nieks, Pēc divdesmit gadiem Tas nebūs nekas, Bet, ja es būš` vēl letiņš, Tad tas būs kaut kas.

A E Mans brālis mīl, ko sauc par mūsu zemi, A A7 Un kā reiz vecaistēvs viņš atkal klaušās iet, D A Un, kad tam dzenis priedē izkals krusta zīmi, E A Mans brāļa dēls tad mana brāļa pēdās ies. A E Ir manam brālim piešķirts sīciņš zemes pleķis, A A7 Viss cits ir baronam, ko nu par tautu sauc. D A Šai pleķī ganās cūka, teļš un pērnais teķis, E A Un govs, ko brāļa sieva divreiz dienā slauc. A E Gan vēlu vakaros, gan tāpat rītos agros A A7 Mans brālis savu pleķi rušina un kopj, D A Jo cauru dienu jādar` tas, ko pavēl vagars, E A Un jādar` tas, kas rīkojumos rakstīts top. A E Bet strādāt pleķī sīkajā tam pietiek spēka, A A7 Tur, kā reiz klaušu laikos, izzūd nogurums. D A Gar ceļmalu mans brālis sapļauj govij sēku E A Un kaplē nezāles, līdz novakars top vēls. E Tur četrās vagās brangi kartupeļi kuplo, A A7 Tur mazā nostūrī ir trīsreiz pļaujams siens, D A Aug burkāni un dilles, zirņi, kāļi, pupas, E A Un žogmalē trīs astras Kapusvētkiem zied. A E Ai, zeme, zemīte, tu sīko pleķu vieta, A A7 Tu verdzināto ļaužu cerība un prieks, D A Un lielā padomjzeme lūr caur žoga mietiem, E A Kā manam brāļam dārzā gurķi aug un briest. 1.pant.