Čikāgas Piecīši

C Es bij` puisis man bij` gadi, G C Kad iet sievas lūkoties. C Tā man teica ciema radi, G C Kas man lika satrūkties. Piedz. G Hei, hei, hei di-di-dam-dam, D G Kas man lika satrūkties. G Hei, hei, hei di-di-dam-dam, D G Kas man lika satrūkties. Steigšus vilku goda svārkus Peles pogas sagrauzu­š`. Galvā liku cepurīti Vārnas olas sadējuš`. Aiz pirtiņas upmalā(i) Redzēj` meitas peldoties. Visas viņas daiļas šķita, No muguras skatoties. Mīļi lūdzu pirmo meitu Būt par manu līgaviņ`, Mīļi lūdzu otro meitu, Mīļi lūdzu pārējās. Visas meitas skaļi smēja, Pēla manu augumiņ` Kraukļa mati, āža bārda, Meža kuiļa dvēselīt. Ai, meitiņas, ai, meitiņas, Drīz vairāk(i) nesmiesiet. Ko rokām(i) savangošu, Tā būs mana līgaviņ`. Vienu vilku aiz rociņas, Otru vilku aiz matiem, Trešo sviedu piku paunā, Ceturto(i) azotē. Tā, ko vilku aiz rociņas, Tā būs putras vārītāj`, Tā, ko vilku aiz matiem(i) Tā būs sētas slaucītāj`, Tā, ko metu piku paunā, Tā būs govu ganītāj`, Tā, ko slēpu azotē(i), Tā būs cisu sildītāj`.

D A Kāds saimnieks, vārdā Jānis Griķis D Bij` niknas sievas nagos kritis. G D Tā bieži tam pa kaklu jauc A D Un niknā balsī virsū sauc. G D Tā bieži tam pa kaklu jauc A D Un niknā balsī virsū sauc: D A Ej, tu kusties, ne stāv`, nedomā, D Tev kas nelabs padomā! Tā pagāj` gadi piec` ar pus`, Bet sieva plūkties nepiekus`. Vīrs sievai teic: man apnicis! Es labāk justos nomiris. Viņš kraujas malā nostājās Virs atvara, kas vārījās, Un sievai teic`: būt vieglāk gan, Ja striķiem rokas sasiet` man`. Un kad tā smaidot paklausa, Vīrš dveš: man kājas neklausa. Viņš sievai teic`: būt vieglāk, Ja atvarā tu iegrūst` man. Tad sieva kalnā uzrāpās, Un lejā nākot ieskrienās, Bet pirms tā vīram pieskarās, Viņš veikli sāņus palecās. Ej, tu kusties, ne stāv`, nedomā, Tev kas nelabs padomā! Ak, mīļo sieviņ, es labprāt No slapjas nāves tevi glābt`. Tur tiešām jāraud, nav ko smiet, Kamdēļ man rokas sēji ciet? Ej, tu kusties, ne stāv`, nedomā, Tev kas nelabs padomā!

C G C C G C C O, what the heck jūs gribiet F C Actually no mums, C Kad jūs būsiet satisfied G Ar to, ko rādām jums? F G C Mēs ejam visi koledžās, F G C Mums patīk braukt ar car, F C Bet vienmēr jūs komplainējiet, G C Ka mēs jums darām pār`, G C Ka mēs jums darām pār`. C G C C G C Jūs pārmetiet, ka jūzējam Daudz vārdus angliski, Bet piemirstam, ka būzējam Šad tad mēs latviski. Ka sviestmaize ir sandwich, Tas visiem kidiem clear, Nav jākaunas tā runāt, Jo mums akcents diezgan tīrs, Mums akcents diezgan tīrs. Kad tautas dejas dejojam, Mums matos permanents, Jūs kliedziet, ka tas nepareiz`, Bet tas vecs sentiments. Jūs uzvedaties childish, Un to aiz auss vaj`g likt - Ar bizītēm un pastalām Pie vīra grūti tikt. Jā, ar bizītēm un pastalām Pie vīra grūti tikt. Jūs pārmetiet, ka neejam Uz Latvian events, Bet fakts ir, ka ne vienmēr mums Visu saprast lemts. Mēs lapbrāt iet` uz teātri, Bet skripts ir ļoti sad, Viss notiekas tik tragical Un acting diezgan bad, Un acting diezgan bad. Ar veciem mums pa ceļam nav, Kas vočē tik TV, No cigarešu reklāmām Var saslimt ar TB, Mēs, jaunie, celsim savu Greater society, Un tādēļ katrs džoinēsim Vien cit` fraternity, Vien cit` fraternity. Mēs selebrējām Jāņus Ar veco paaudzi, Kas Līgo dziesmas dziedāj`, Ko zin tik nedaudzi. No rīta nākot mājās, Mums gribās skaļi bļaut, Mēs dzērām stipru alu, Bet mēs nepēsējām out, Jā, mēs dzērām stipru alu, Bet mēs nepēsējām out! Piedz.

D G D Reiz dzīvoj` puisis pašos spēka gados, G D Kam patikās ar meičām apkārt skriet. A D Tik vienreiz` nedēļā viņš bija aizņemts, A D Kad vajadzēja veļu mazgāt iet. Viņš nesa to uz vienu laundromātu, Kas atradās tepatās kaimiņos. Ar ziepēm sabēra to automātā Un mierīgi tai ļāvā skaloties. Tā sēžot vienā nodabā pie sevis Viņš redz, ka durvis pēkšņi atvērās Un ienāk meitene tik brīnumdaiļa, Ka zēnam mute vaļā paverās. Tā nebij` paņēmusi sīku naudu, Ko veļas automātā iekšā sviest. Zēns piesteidzās ar neapslēptu baudu, Lai sīku naudu viņai rokā spiest. Tā vārds pa vārdam drīz tie abi smaidīj` Jo nemācēja ilgi liekuļot. Tie apkampušies savu veļu gaidīj`, Kad beigs tā automātā burbuļot. D G D Kopš brīža šī ir pagājuši gadi, G A Un zēns uz laundromātu nāk tik viens. D Tam mājās tagad siev, nikni radi, G A D Un galvu saķēris viņš žēli vaid: vai, vai vai. D Vai, kas par skatiem trakiem, G Vai, kas par maldiem rūgtiem, D G Vai, kas man mājās tagad gaid`. G Sieva ar māti rājās, A Parādi bankā krājās, G A D Pusducis bērnu gultā gaid`. G D Es nedziedu dziesmu ar domu, G A G Lai maitātu vecpuišu omu. G D Bet ja jūs negribiet sev sievu mājās vest, A D Tad jums pie ķiniesiem vajag veļu mazgāt nest.

C Meitenīt, mēs šonakt atkal F C Dārzā klejosim, G Rītvakar tā cieši, cieši C Tango dejosim. C Meitenīt, tu solies šonakt F C Manīm piederēt, G Manis dēļ šī zemeslode C Var vai izputēt. F Ja tā būtu, mēs uz mēness C Abi dzīvotu, D Tu un es kā balodīši, G Dūdot dūdotu. C Ja jau mēness stari F C Mums meičas mīlēt liek, G Iedomāties variet, C Kam uz mēness jānotiek. C Meitenīt, mēs šonakt atkal F C Dārzā klejosim, G Rītvakar tā cieši, cieši C Tango dejosim C Un pēc tam vēl G C Dārzā klejosim C Un vēl reizi G C Tango dejosim.

F C G F G C Es ticu Ziemassvētku vecītim, F C Es ticu Lieludienu zaķim. F C Es ticu papardziediņam G C Bet es neticu vairs tev. F Jo tu jau desmit gadus mānies, G Ka solies precēt man`, F Kad skolu būsi beidzis G Un darbu dabūjis. F G Mēs satikāmies parkā, F G Kur mums mātes ļāva skriet, F G Bet tikai vēlāk bērnudārzā F G Sākām steady iet. F G F G F G C Es ticu tētim, māmiņai F C Par puķītēm un bitēm. F C Es ticu tam, ko stārķis nes, G C Bet es neticu vairs tev. C F Tu teic, ka no mājām bēgsim projām G Ar labu vai ar naidu F Un desmit gadus mantas G Sapakots, es gaid`. F G Tu salauzi man sirdi, F G Kas žēli naktīs sit. D G Tu, nelieti, vai dzirdi, F G Man tikai trīspadsmit. F G C Es ticu Ziemassvētku vecītim, F C Es ticu Lieludienu zaķim. F C Es ticu papardziediņam G C Bet es neticu vairs tev. G C Bet es neticu vairs tev. It nemaz. G C Bet es neticu vairs tev. Tev ne. G C Bet es neticu vairs tev. nekad, nekad. G C C7 Bet es neticu vairs tev.

C F G C C F G C C Reiz jauna meiča dzīvoja, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Kas pastaigāties mīlēja, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Pa ceļu tā reiz staigājot, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Redz lielu krupi lēkājot, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' G C Un krupīt's pēkšņi runāt sāk, F G Ko daži krupji labi māk F C Ak, mīļā meitiņ, nebīsties G C Jo apburts esmu es. C Man ir pieburts krupja izskats klāt, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Jo ragana bij` sievas māt` G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Man atpestīt` var meitiņa, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Kam nevainīga sirsniņa, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' G C Un krupīt's pēkšņi raudāt sāk, F G Ko daži krupji labi māk F C Un meičai paliek viņa žēl, G C Tā ņem to līdz` uz mājām. C Kad mājas pārnes krupi tā, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Tā ietin viņu palagā G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Un pate iekāp` gultiņā, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' C Un iemieg saldā miedziņā, G C Ak, tu mūžiņ, mūžiņ man' G C No rīta tēvs aiz dusmām balts, F G Jo meičai blakus puisis stalts F C Viņš to aiz bārdas saķēra G C Un ārā izmeta. G C Bet meiča raud: mans krupītis F G Un tēvs tam piekrīt sapīcis: F C Kas krupis bij, tas krupis būs G C Un krupis paliksies, F C Kas krupis bij, tas krupis būs G C Un krupis paliksies, G C Visu mūžiņ, mūžiņ man'!

D Reiz dzīvoja trīs draugi, A Kas tuvredzīgi bij`. A Uz medībām tie gāja, D Vai sniegs vai lietus lij`. G D Bet pirms tie mežā iet, iedrošinās, A D No plakanās pudeles iestiprinās. D D7 G Oooo, Mums patīk mežā klejot D Un medījumus gūt, A Pa egļu skujām soļot, D Pie dabas tuvāk būt. G D Bet tikko krūmos kas iečaukstējās, A D Tie apklusa dziedāt un nekustējās. D Čukst pirmais: Tur guļ miltu maiss. A D Čukst otrs: Tas tik mirons. G D Bet trešais: Vai akli, vai neredzāt jūs, A D Ka krūmos ir paslēpies zilons. Bm Zilons? Jā. Elefants. Oh. Em Bm Tie tvēra bises rokās Em Bm Un iešāva kokā. Bet! F# Bm Krūmos uz muguras nogāzusies, F# Bm Bij` govs, kas ar sirds trieku nobeigusies. D G D Bet pirms tie tālāk iet, iedrošinās, A D No plakanās pudeles iestiprinās. D D7 G Oooo, Mums patīk mežā klejot D Un medījumus gūt, A Pa egļu skujām soļot, D Pie dabas tuvāk būt. D Čukst pirmais: Tur guļ lietuvēns. A D Čukst otrs: Tas tik krūmiņš. G D Bet trešais: Vai akli, ka neredzat jūs, A D Ka krūmos ir lapsu kūmiņš. Bm Lapsu kūmiņš? Jā. Vīrieškārtas. Oh. Em Bm Tie tvēra bises rokās Em Bm Un iešāva kokā. Bet! F# Bm Tas, kas bij` sašauts kā lapsu kūmiņš, F# Bm Bij` mežsargs un nelaiķis Pēteris Krūmiņš. D G Tā mežam cauri brienot, D Tie ierauga pirtiņu, A Un vectēvam ārā skrienot, D Tie sašauj pirkstiņu. G Tie trāpa pienu kannu, D Kas saulē žāvējās, A Un nobaidīj` Jāni, Annu, Bm Kas klētiņā žāvājās. Em Bm Un, ja jūs kādreiz mežā Em B Šo dziesmu izdzirdiet, tad E B Pirms jūs tālāk iet iedrošinaties, F# B No kaut kādas pudeles stiprinaties. B7 E Ooo, Mums patīk mežā klejot B Un medījumus gūt, F# Pa egļu skujām soļot, B Pie dabas tuvāk būt. E B Bet tikko krūmos kas iečaukstējās, F# B Tie apklusa dziedāt un nekustējās.

D G C Vasara uz beigām steidzas, D G Rudens vēji grib mūs sveikt. G C Vārdus grūti pašreiz atrast, D Ko Tev teikt. G C Vai Tu atcerēsies kādreiz D G Skaistos brīžus katru dien`, G C Em Vai Tu aizmirsīsi viņus D Ātri vien? Tu uz austrumkrastu dodies, Bet man jāpaliek ir šeit. Tu man bieži rakstīt solies Katru dien`, Lai gan šoreiz jūtam abi, Ka Tev laika nebūs daudz, Varbūt kādreiz tā ir labi, Kas to zin. Tomēr nākošgad es ceru, Ka uz šejieni Tu brauks`, Satiksimies tad, Kad ziedēs rudzu lauks. Piedod man, ja esmu atkal Tāpat aizsapņojies vien, Bet par Tevi jādomā man Katru dien. Vasara uz beigām steidzas, Rudens vēji grib mūs sveikt. Vārdus grūti pašreiz atrast, Ko Tev teikt. Vai Tu atcerēsies kādriez Skaistos brīžus katru dien`, Vai Tu aizmirsīsi viņus Ātri vien?

D G Cik paiet ilgi, D Līdz meitēns ir liels G D Un sapņaini pasmaidīt māk? D G Jā, un cik paiet ilgi, D Līdz jauneklis stalts G A To vakaros pavadīt sāk? D G Jā, un cik paiet ilgi, D Līdz viens mirtes zars G A Ir sakaltis nedzīvs un ciets? Piedz. G A Bet atbildi, draugs, D Ir grūti atrast tam, G A D Jo atbildēt var to tikai vējš. G A Bet atbildi, draugs, D Ir grūti atrast tam, G A D Jo atbildēt var to tikai vējš. Cik piaet ilgi, Līdz zēns uzaug vīrs Un iemācās vientuļi klīst? Jā, un cik paiet ilgi, Līdz top karavīrs Un iemācās pretnieku nīst? Jā, un cik paiet ilgi, Līdz aizaug tā kaps Un velēnām apklāts tad taps? Piedz. Cik vajag gadu, Līdz avots kļūst tīrs, Lai ūdeņus ielejā nest? Jā, un cik bajag gadu, Līdz vergs zinās brīvs, Ka laiks važas zemē ir mest? Jā, un cik vajag varoņu Jaunu, kas krīt, Lai tauta var pastāvēt rīt? Piedz.