Čikāgas Piecīši

D A Trīs vecenītes sēdēja D Uz sola dārziņā G D Un savā starpā runāja, A D Kā aiziet dzīvīte. G D Un savā starpā runāja, A D Kā aiziet dzīvīte. D A 1. Teic septiņdesmitgadīgā: D Ej, māsiņ, paskaties! G D Man pašas īstie mati vēl A D Ir saglabājušies. G D Man pašas īstie mati vēl A D Ir saglabājušies. Piedz. G Ptu, ptu! Ptu, ptu! D Ptu, ptu! Ptu, ptu! A D Ka tik kas nenotiek! G Ptu, ptu! Ptu, ptu! D Ptu, ptu! Ptu, ptu! A A7 D Ka tik kas nenotiek! 2. Teic astoņdesmitgadīgā: Ej, māsiņ, paskaties! Man pašas īstie zobi vēl Ir saglabājušies. Man pašas īstie zobi vēl Ir saglabājušies. 3. Teic deviņdesmitgadīgā: Ko jūs māsas, lielaties? Man meitas nevainība Vēl ir saglabājusies. Man meitas nevainība Vēl ir saglabājusies.

C G 1. Vīst pīpenīšu vainags, vadzī kārts, C Uz gultas gala laksts brūni sārts, F It visā klētī tīnes ārods plats, G C Man stāsta - šogad ražas bagāts gads. 2. Gaiss smagi reibina, es atgulstos Un glaužos vecāsmātes palagos, Un domāju, cik gadu gultai šai, Uz viņas kāzām tolaik taisītai? C G 3. Pirms Vasarsvētkiem tanī svētdienā C Bij` nācis vectēvs klētī ēnainā F Uz vadža salmenīcu uzmetis G C Un vecāsmātes gultā iegulis. 4. Pār sēt`svidu šī nākusi tobrīd`, Un tikko paspējusi ieraudzīt, Tā savā gultā Laimas nolemto, Tā sārkusi kā brūklene par to. 5. Jo kāzas gaidāmas tik citsvētdien, Bet vectēvs gulējis un smējis vien; Šai vienai gan vairs miegs te nenākšot Un vajadzēšot šim pusgultas dot! 6. Kā milzu spārni gadi garām švīkst, Kas tos gan aizturēt vai atsaukt drīkst? Ir vectēvs aizgājis pie tēviem sen, Bet vecāmāte tikai pērnruden`. 7. Vēl jaužu viņas dvašu spilvenos, Un siltos glāstus lielos lakatos,- Ai, viss tās mūžs ir gultā platajā, Uz viņas kāzām tolaik taisītā. Ai, viss tās mūžs ir gultā platajā, Uz viņas kāzām tolaik taisītā. Laila lai laila lai Lai lai la la.

C 1. Ir vakars vēls, un mājās viss ir G C Palicis tik kluss, C Jo blakus istabās man sieva, G C Mazie bērni dus. F Uz tepiķa ar alus kannu C Rokā nometos F G Un vakarziņas televīzijas C Priekšā noskatos. 2. Uz ekrāna kļūst redzams Kaut kur milzīgs ugunsgrēks, To pielaidis kāds cilvēks, Kuram piromānisks spēks. Uz sešdesmit un trešās ielas Kāds ir aplaupīts, Bet tādēļ, ka tam maz bij` naudas, Nažiem sadurstīts. 3. Un zagtā autokofertelpā Līķis atradies, No nepareiziem cilvēkiem Bij` naudu aizņēmies. Kāds politiķis populārs, Kurš valsti apkrāpis, Uz cietumu ar limuzīnu Aizbrauc saskābis. Piedz. C Man svarīga kļūst šodiena G C Un ne, kas notiks rīt. Es gribu iet un savu bērnu F Galvas noglaudīt. Tie nezin, kas ir viltība, C Tie nezin, kas ir naids. G No sirsniņas tiem vienmēr nāk C C7 Vai asaras vai smaids, G Tiem katra diena izliekās C Kā saulains svētdien`s rīts, F G Pat netīrākā dubļu peļķe C Tiem ir spogulīt`s. 4. Un vakarziņas turpinās Ar to, kas ārzemēs, Vai karš draud Tālos Austrumos Vai miers tur uzvarēs. Un lieliplsētās terroristi Asnisdarbus veic, Jo ir valstis, kur kā varoņdarbus Slepkavības sveic. 5. Sprāgst bumbas Ziemeļīrijā Un nevainīgie krīt, Un Āfrikā starp ciltīm kari Iesākties var rīt. Cik nesen, ka viens otru vēl Par melniem brāļiem sauc, Bet tagad tankos apbruņoti Viens pret otru brauc. 6. Pa jūrām karakuģi peld, Gaiss pilns ar lidmašīnām, Ir zemūdenes pielādētas Torpēdām un mīnām. Un apakšzemē raķetes uz savu dienu gaid`, Bet uz robežām stāv armijas Un ģenerāļi smaid`. Piedz. C Man svarīga kļūst šodiena G C Un ne, kas notiks rīt. Es gribu iet un savu bērnu F Galvas noglaudīt. Tie nezin, kas ir viltība, C Tie nezin, kas ir naids. G No sirsniņas tiem vienmēr nāk C C7 Vai asaras vai smaids, G Tiem katra diena izliekās C Kā saulains svētdien`s rīts, F G Pat nekrietnākā zemeslode C Tiem ir grabulīt`s.

F C 1. Daugavpilī gadatirgū sapazināmies, F Pirmā acu uzmetienā iemīlējāmies. Bb F Bildināju viņu jau tai pašā vakarā, C F Ap Jāņiem(i) kāzas dzērām tanī vasarā. 2. Pēc kāzām(i) tā gulēja, kamēr saule klāt, Pus dieniņa tai pagāja muti nomazgāt`. Otru pusi velti saucu: lopus barot nāc! Līgaviņa puķu dobē aizsnaudusies krāc. 3. Ratos sviedu gulētāju, neteicis neko, Pie Krāslavas Daugavā(i) ielingoju to. Ja man Laima nevarēja čaklu sievu lemt, Jābrauc man uz Rīgu jaunu līgaviņu ņemt. 4. Trīs dienās(i) Rīgas torņus ieraudzīju gan, Pār Daugavas tiltu braucot, klausos, kas tur skan. Vai tā Jūras māte, kas pa straumi lejup trauc? Nē, tā mana līgaviņa, kas pēc manis sauc. 5. Daugaviņa, māmuliņa, kur tu viņu nes? Aiz matiem(i) ārā vilku līgaviņu es. Kaut prāts mani brīdināja, sirds man tomēr jūt, Ka tik čakla peldētāja nevar slinka būt. 6. Kā bitīte līgaviņa tagad lidinās, Visus mājas darbus dara tā, kā pienākās, Ja tai kādreiz ilgāk gribas pagulēt no rīt`, Atliek tik uz Daugavas pusi pirkstu parādīt.

D 1. Vienreiz Šreienbušā ziemas naktī A Pažars izcēlās, Kādai pārkurinātai mājai D Verendiņa aizdegās. G Skanēj` vaimanas un klaigas, D Vajag pažarniekus saukt, A Lai gan ziemas laikā tiem ar zirgiem D Nebij viegli braukt. D Zvaniem skanot, ratiem grabot, A Zirgu krēpēm plīvojot, Drīz jau pažarniekus redzēja D Ap stūri lidojot. G Spožas ķiveres tiem galvā D Kājās gari apavi, A Rokās šļūtenes un crivji Ugunsgrēkam gatavi. Piedz. Tie bij` D Šreienbušas pažarnieki, A Leģendārs to spars, A Jo tiem visiem sirdīs mājoj` D Riktīgs pažarnieku gars. Vai tā māja bij` vai šķūnis, G Vai tik telefona stabs, A Viss, ko pažarnieki dzēsa, D Vienmēr beigas bija slapš. 2. Pēkšņi kāpējs trepju galā sauc: Mums ūdens aptrūcies. Vecākais no dzēsējiem sauc: Ūdens pumpis aizsalis. Brandmajors aiz lielām dusmām Sirmo ūsu galus rāv`, Jo viņš redzēja, ka pažarnieku Gods aiz strīpas stāv. Kliedz viņš pavēli tik spalgu: Vīriem vienā rindā stāt~ Visiem platās pažarnieku jostas Tūliņ atpogāt! Un pēc komandas viens divi, Pēc kā tūliņ trīsi nāk, Katris pažarnieks lai špricē, Jā no bērnu dienām māk. Piedz. 3. Kā mazs epilogs šai dziesmai Veranda tik` izglābta, Slapjās klavieres un tachta, Tikai mazliet bojāta, Un no pažarnieku enerģijas Izdauzīts viens logs, Bet no rīkiem ugunsdzēšamiem Bij` nokalt`s gumijkoks. Piedz.

G D 1. Tev stāstīts, ka tavs vecaistēvs pret turkiem karojis, G Pie Pļevnas dažiem jaņičāriem galvas nocirtis, C Viņš mājās pārnācis, medāļiem no cara apbavlots, D D7 G Līdz mūža beigām pagastā bijis labi ieredzēts. 2. Tu zini Pasaules karā tēvs ir bijis strēlniekos, Viņš Tīreļpurvā nāves bailes dzinis vāciešos, Tēvs aizkāvās līdz Maskavai un atpakaļ pie Ventas, Tam piešķīra muižas zemi un ordeni pie lentas. 3. Tev pašam gāja grūtāki, tu tiki mobilizēts, Un svešā uniformā kara mākslā iedresēts, Bet Kurzemē tev laimējās, jo tiki ievainots, Uz Vāciju ar kuģi pēdējo vēl pārvietots. 4. Tu ieceļoji Kanādā un cirti meža kokus, Tev likās, dzīve šinī zemē nepazina jokus, Līdz ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, Tā labu saldskābmaizi cepa, un siltas bija tai rokas. 5. Jums tagad pašiem ģimene un diezgan labi klājas, No sestdienas skolas bērni tikai piecniekus nes mājās, Tu dziedi vīru korī un piederi Vanagiem, Jums ezermalā māja, kura brīva no parādiem. 6. Bet kādā dienā dēls, kurš vienmēr labi runāt prot, Tev paziņo, ka Latviju grib šogad apciemot, Tev lodes šķemba plecā sāk tik skaudri sāpēt tad, Šo jautājumu, cerēji, viņš neprasīs nekad. 7. Tu pūlies dēlu atrunāt, tad sāci lamāties, Dēls kliedz: ar veciem cilvēkiem ir grūti saprasties, Tu sauci sievu palīgā, tu velti viņu sauc, Jo sieva tanī brīdi saldskābmaizes mīklu jauc. 8. Kad vakarā viss kluss ir beidzot mājās palicies, Ar vodkas glāzi sievai blakus esi apgūlies, Un pirms tu iemiedz, pārdomā, vai tiešām kļūsti vecs, Un sirds tai brīdī vairāk sāp kā lodes skārtais plecs.

C G C 1. Pirmā trimdas gadā mēs visi dzīvojām G Nometnē skaisti, gulējām kā slaisti, Strēbām UNRAs zupas, vāciešim tik drupas, Dzērām plūmju šņabi, dažiem nebij` labi. D G G7 Tas tik bij` laiks. C G C 2. Otrā trimdas gadā mēs pārskolojāmies, G Šoferkursos gājām, logus likām mājām, Mācījāmies rasēt, vistas kopt un masēt, Caurus poduskniedēt, sudrablietas liedēt, Mūrēt ķiegeļsienas, sabruka pēc dienas, D G G7 Tas tik bij` laiks. C F G C Tradiridira, rallala, traridiralla. Ab7 Db Ab Db 3. Piektā trimdas gadā mēs sākām izceļot, Ab Uz Angliju, kur lija, sveika Austrālija, Jaunzēlandes salu, laidām mēs par malu, Dienvidameriku, ka tik projām tiku, Kaut vai uz Mizūrī, tur mums gāja sūri. Bb Eb Ab Ab7 Tas tik bij` laiks. 4. Sestā trimdas gadā mums gaisma ausa, Aizmirst grādus vecos, darbarīki plecos, Tulznām pilna delna, jāraujas pēc velna, Tomēr pirmie graši krājās lēnām paši, Drīz būs autombilis, Fords vai Oldsmobīlis, Tas tik bij` laiks! 5. Septītājā gadā mums sāka labāk iet, Prom no fermām šmaucām, uz pilsētām mēs braucām, Draugus kopā saucām, kokteiļus mēs jaucām, Un kā brīnum pupas visur dīga grupas, Biedrības vai kopa sāka dzert pēc lopa. Tas tik bij` laiks! Db Gb Ab Db Tradiridirā rallalā, traridi rallā. D A D 6. Trīsdesmit piektā gadā vairs labāk nevarēs, A Visur, kur vien skaties, latvietīs būs praties Mājas iegādātas, pusei nomaksātas, Mantām pilni skapji, pildās Brāļu kapi, Nebūs vairs, kas skaldīs, superletiņi valdīs! Jā! E A A7 Tas tik būs laiks! D G A D G7 D Tradiridirā rallalā, traridirallā. Oh yeah!

C G 1. Kur tu skriesi, ciema meita, C Tik vēlā(i) vakarā? F C Bez villaines, bez vaiņaga, G C Nošļukušu lindraciņ`. F C Bez villaines, bez vaiņaga, G C Nošļukušu lindraciņ`. 2. Man apnika mājās būt, Kaisīt rozēm istabiņ`, Labāk gāju bakarā, Meklēt sevim bāleliņ`. 3. Kādu puisi tu meklēji Tik vēlā(i) vakarā - Vai bagātu stārastiņu, Vai nabaga puišelniek`? 4. Es meklēju tādu puisi, Kam ir lāča augumiņš, Kam vilciņa izturība, Kam bitītes čaklumiņš. 5. Tādi puiši šeit nebija, Kam būt tādi tikumiņ`, Šeit tik krogus dzērājiņi, Kumeliņu skrējējiņ`. 6. Nu tad jāšu visu nakt`, Ar putainu kumeliņ`, Nu izdzeršu krogu sausu, Zem galdiņa bālēliņ`.

C F C 1. Vilciens pēdējais uz Rīgu aiziet, G C Zaļi kvēlo semafora acs. F G C Un pa Lielupi uz dzelzceļtilta F G C Sargkareivis soļo tik viens pats. 2. Kaut kur dārzā ģitāras skan klusi. Vēlas buru laivas mājup slīd. Baltais krasts un priedes tumsā pītas, Tikai uguns laivu mastos spīd. C G 3. Sagkareiv`s par savu mīļo domā, G C Kura tālā Alma Atā mīt. F G C Sen jau vēstuli tā rakstījusi, nav, F G C Varbūt tomēr atrākstīs jau rīt. 4. Vakarvējš jau apgūlies starp meldriem Tur, kur dienā ūdensrozes zied. Vakarvējš un viņčas zvejniek` laivā Klusu šūpuļdziesmu upei dzied. 5. Nemainīgi rītā dunēs sliedes, Nemainīgi atkal ausīs rīts. Lielupe arvien vēl trauks uz jūru, Tikai sargkareiv`s būs nomainīs. Sargkareivis soļo tik viens pats.

C Bb C 1. Tas notikās sen,sen pirms trīssimts gadiem, Bb C Kad plosījās vēl poļu-zviedru karš, F C Kur tagad tikai drupas Gaujas malā, Bb C Tur toreiz stāvēj` staltā Turaidas pils. Bb C Un pilī dzīvoj` meitene tik daiļa, Bb C No pārnovadiem precinieki brauc, F C Lai gan tā no kristīta, vārdā Maija, Bb C Par Turaidas Rozi visi viņu sauc. Piedz. G C Turaidas Roze, Turaidas Roze, G C Bija skaistākā visā Vidzemē. G C Turaidas Roze, Turaidas Roze, Bb C Bij` skaistākā visā Vidzemē. 2. Ap Miķeļiem tai noliktas bij` kāzas Ar dārznieku, kas pilī strādāja. Tie vakaros gar Gaujas malu gāja Un sapņoja par laimi, kas tos gaid`. Tad Maiju iekārojis bija virsnieks, Kāds poļu karaspēka dezertier`s. Viņš slepus sekoja tai atklāti, gan slepus Un zvērēja, ka tā tam piederēs. Piedz. Ej, paņe Maija, ej, paņe Maija, Tu būsi moja, moja, moja, moja. Ej, paņe Maija, ej, paņe Maija, Viņš dziedāja krogū sēdēdams. 3. Un kādā vakarā ar viltus ziņu, Ka mīļākais to Gūtmaņ` alā gaid`. Pilns iekāru un ļaunprātīgu dziņu, Viņš Maiju savās rokās sagrāba. Man burvju lakats kaklā, Maija lūdzās, To ievainojumu tas pasargās. Lai pārliecinātos par burvju spēku, Ar zobenu tai virsnieks kaklā cērt. Piedz. Turaidas Roze, Turaidas Roze, Bija skaistākā visā Vidzemē. Turaidas Roze, Turaidas Roze, Bij` skaistākā visā Vidzemē. 4. Jau otrā rītā slepkava tiek meklēts, Kur meža biezoknī tas paslēpies. Lai paglābtos no sagaidāmā soda, Viņš savā zobenssiksnā pakāries. Bet Maija guļ zem kuplas liepas, Tās daudzžuburi sargājot to sedz. Ka mīlestība stiprāka reiz bij` par nāvi, To katrs garāmgājējs tagad redz. Piedz. Turaidas Roze, Turaidas Roze, Bija skaistākā visā Vidzemē. Turaidas Roze, Turaidas Roze, Tu biji visskaistākā visā Vidzemē.